Vēsture un brīvības apdraudējums

Pēdējos mēnešos aizvien skaļāk publiskajā telpā izskan ukraiņu un poļu savstarpējie pārmetumi par poļu- ukraiņu karu nu jau vairāk nekā simts gadus senā vēsturē. Neiedziļinoties visās vēstures detaļās, var teikt, ka tas bija konflikts starp Polijas Republiku un Ukrainas spēkiem (gan Rietumukrainas Tautas Republiku, gan Ukrainas Tautas Republiku).

Konflikta pamatā bija etniskās, kultūras un politiskās atšķirības starp reģionā dzīvojošajiem poļu un ukraiņu iedzīvotājiem, jo Polija un abas ukraiņu republikas bija likvidēto Krievijas un Austroungārijas Impēriju pēcteces. Pat īss ieskats tā laika notikumos nav pastāstāms dažos teikumos, to varētu arī nedarīt, ja vien no jauna atšķirtās vēstures lappuses šodien neapdraudētu Polijas un Ukrai­nas sadarbību karā pret agresorvalsti Krieviju. Tātad konflikta pirmsākumi meklējami sarežģītajā etniskajā situācijā Galī­cijā 19. un 20. gadsimta mijā. Tā kā Hābsburgu dinastija bija samērā iecietīga pret mazākumtautībām, Austroungārija bija lieliska augsne gan poļu, gan ukraiņu nacionālo kustību attīstībai. Austrieši 1848. gada revolūcijas laikā, noraizējušies par poļu prasībām pēc lielākas autonomijas provincē, sniedza atbalstu nelielajai rutēņu grupai, kas bija austrumslāvu etniskā grupa, kura vēlāk pieņēma pašidentifikāciju “ukraiņi” vai “rusīni”. Viņu mērķis bija tikt atzītiem par atsevišķu tautu. Tika dibinātas skolas ar rutēņu valodas mācībām, veidojās rutēņu politiskās partijas, un sākās centieni attīstīt savu nacionālo kultūru. Tas bija pārsteigums dažiem poļiem, kuri līdz revolūcijai kopā ar lielāko daļu politiski apzinīgo rutēņu uzskatīja, ka rutēņu tauta ir daļa no poļu nācijas, kas tolaik tika definēta politiski, nevis etnogrāfiski. 19. gadsimta 90. gadu beigās un nākamā gadsimta pirmajās desmitgadēs populistiski noskaņotā rutēņu inteliģence pieņēma apzīmējumu “ukraiņi”, lai apzīmētu savu tautību. Viņi centās veicināt nacionālo kultūru, tostarp standartizēt ukraiņu valodu, dibināt un atbalstīt ukraiņu kultūras iestādes, piemēram, zinātniskās biedrības, teātri un nacionālo muzeju Ļvivā. Sākot ar 20. gadsimta sākumu, plašākos rutēņu iedzīvotāju slāņos, kas galvenokārt bija lauku iedzīvotāji, attīstījās nacionālā apziņa.

Starp citu, no 44 Austrijas Austrumgalīcijas administratīvajām vienībām, lielākā pilsēta bija Ļviva, kas bija provinces galvaspilsēta, un bija vienīgā lielā pilsēta, kurā poļi veidoja iedzīvotāju vairākumu. Ļvivā 1910. gadā aptuveni 60% iedzīvotāju bija poļi un 17% ukraiņi. Daudzi poļi šo pilsētu uzskatīja par vienu no Polijas kultūras galvaspilsētām. Daudziem poļiem, tostarp Ļvivas iedzīvotājiem, bija neiedomājami, ka viņu pilsēta neatrastos Polijas kontrolē. Karš starp poļiem un ukraiņiem bija skarbs, un tā sekas – baisas. Šajā karā gāja bojā aptuveni 10 000 poļu un 15 000 ukraiņu, galvenokārt karavīri. Uk­raiņu karagūstekņi tika turēti bijušajās Austroungārijas karagūstekņu nometnēs. Abas puses veica masveida civiliedzīvotāju arestus. Līdz 1919. gada jūlijam 25 000 poļu nonāca Ukrainas internēšanas nometnēs. Internētie poļu civiliedzīvotāji, karavīri un katoļu priesteri ziemas mēnešos tika turēti neapkurinātās barakās vai dzelzceļa vagonos, viņiem deva maz pārtikas, daudzi vēlāk nomira no aukstuma, bada un tīfa. Pēc kara, 1920.—1921. gadā, Polijas valdība vairāk nekā simts tūkstošus cilvēku ievietoja nometnēs (bieži tās dēvēja par internēšanas nometnēm vai daž­kārt par koncentrācijas nometnēm). Daudzos gadījumos ieslodzītajiem tika liegta pārtika un medicīniskā palīdzība, un daži no viņiem nomira badā, no slimībām vai izdarīja pašnāvību. Starp upuriem bija ne tikai ukraiņu karavīri un virsnieki, bet arī priesteri, juristi un ārsti, kuri atbalstīja ukraiņus. Aprēķināja, ka šajās nometnēs no slimībām gāja bojā no 20 000 līdz 30 000 cilvēku.

Pēc kara, Francija, kas bija atbalstījusi Poliju diplomātiski un militāri, ar Polijai ļoti nelabvēlīgiem nosacījumiem ieguva kontroli pār Austrumgalīcijas naftas atradnēm. Otrā pasaules kara sākumā šo teritoriju anektēja Pa­domju Savienība un pievienoja Ukrainai, kas tolaik bija Pa­domju Savienības republika. Sa­skaņā ar Jaltas konferences lēmumiem Austrumgalīcijas poļi tika pārcelti uz Poliju, kuras robežas tika pārceltas uz rietumiem, bet pats reģions pēc kara palika Padomju Ukrainas sastāvā un pašlaik veido tagadējās neatkarīgās Ukrainas rietumu daļu.

Acīmredzot, tagad vainīgo meklēšana lēmumos pirms gadiem simts, nenostiprina ne Ei­ropas drošību pret Krieviju, ne ukraiņu spējas būt kā vairogam Baltijas valstīm un Polijai. Do­māju, ka vēstures izvilkšanā no arhīviem savstarpējai ukraiņu un poļu kūdīšanai savu lielo un smago roku ir pielikusi Krievija, kurai tādi pasākumi izdodas ļoti labi.

Vakar, 11. jūnijā, savā blogā ukraiņu žurnālists, karavīrs, Dņipras Bruņoto spēku preses sekretārs Viktors Tregubovs uzrakstīja, ka Poliju no atkārtotas sadalīšanas tradīcijas ir izglābuši divi faktori. Tregubovs raksta, ka “žirafes” (tātad tie, kuri lēni domā un visu saprot daudz vēlāk) vēl pat 2024. gadā varēja domāt, ka Krievija neuzbruks Polijai, jo to aizsargā NATO, sava armija vai pat abas kopā. Notikumi un situācija 2025. – 2026. gadā liecina, ka šī tēze ir aplama. Ja Krievijas Federācija būtu nolēmusi uzbrukt Polijai, tā būtu to izdarījusi. NATO neiejauktos. Polija, par spīti tam, ka tai nav paši vājākie bruņotie spēki Eiropā, nenostātos pret Krie­viju. Polijas okupācija būtu vien laika un centienu jautājums. Poliju no sadalīšanas paglāba tas, ka Krievija nolēma vispirms uzbrukt Ukrainai un tas, ka Ukraina sadeva Krievijai. Tā ir neiedomājama un neaptverama upuru cena, ko Ukraina par to samaksājusi. “Tādēļ es neesmu morāli gatavs uzklausīt runas par to, ka Ukraina kaut ko ir parādā Polijai. Nekas, pilnīgi nekas no tā, ko Polija palīdzēja Ukrainai, nav pat mazākā procenta vērtībā no tā, ko Ukraina ir samaksājusi par Polijas glābšanu”, raksta Tregubovs.

Skarbi, un varētu nerakstīt par Polijas un Ukrainas domstarpībām un vēstures faktu interpretācijām, ja vien agresorvalsts Krievija neatrastos aiz mūsu robežas un, ja vien pirms Saeimas vēlēšanām arī Latvijā netrūktu “pareizās vēstures lasītāju un atriebēju”, kuri ir kā vienīgie gatavi izglābt visus uzreiz un visus uzreiz padarīt turīgus, kūdot vēlētājus un stāstot, ka visbries-mīgākā dzīve Eiropā ir pie mums.