“”Eurostat” apgalvo, ka 2025. gadā 42,3% eiropiešu tīmeklī ir saskārušies ar kādai sabiedrības grupai vai indivīdiem naidīgiem vēstījumiem. Mana pirmā reakcija, lasot šo 20 Eiropas Savienības valstu datu apkopojumu, bija – nevar būt, ka tik maz! Skaidrojums varētu būt tāds, ka mans burbulis – galvenokārt politikai veltītais – ir diezgan specifisks, tādēļ tajā aizskarošu izteikumu ir vairāk nekā burbuļos, kuros dominē, teiksim, ēdienu receptes vai dabas skati. Tomēr, domāju, agresija sociālajās platformās patiesībā neizriet no interešu grupas specifikas, jo sarunāt riebeklības var par jebkuru tēmu,” “satori.lv” raksta politisko procesu komentētājs Māris Zanders.
Man laikam tāpat liek samulst tas, ka šie procenti šķiet pārāk zemi, tomēr uzreiz pirmā doma, kas iešaujas prātā, – vai tikai tas nav kā slavenajā izteicienā par vidējo rādītāju, kas ietver piemēru par desmaizi. Tātad, ja viena sabiedrības daļa ēd desu, bet otra- pliku maizi, vidēji sanāk, ka viņi ēd desmaizi. Vidēji lamās maz, jo kāds lamājas ļoti, bet cits – nemaz.
Paskaidrojot “Eurostat” datus, Zanders minētajā publikācijā raksta: “Visbiežāk ar naidīgiem izteikumiem saskārušies tīmekļa lietotāji Īrijā (66,2%), Ungārijā (60,9%), Somijā (56,7%) un Slovākijā (56,2%), savukārt visretāk – Latvijā (29,3%), Grieķijā (29,4%), Vācijā (33,7%) un Lietuvā (33,8%). Domāju, ka vairums tīmekļa lietotāju Latvijā, ieraugot šādu statistiku, neticīgi nogrozīs galvu. Maigākais apzīmējums, kādu pēdējās dienās esmu lasījis par Latvijas politiķiem platformā “X”, ir “tizlais pamuļķis” un “morālais kroplis”, un tas ir vēl puslīdz pieklājīgi. Šo dīvainību var mēģināt izskaidrot ar to, ka dažādās valstīs ļaudīm ir atšķirīga tolerance pret naida runu. Vienkāršoti formulējot, ja Somijā cilvēki šausmās saķer galvu par viena līmeņa agresiju tīmeklī, tad Latvijā pie šāda līmeņa ir jau tiktāl pierasts, ka tas vairs netiek uztverts kā agresija. Ja manā pieņēmumā ir kripata patiesības, tā nav sevišķi iepriecinoša. Bieza āda noder, tomēr to var saukt arī par zināmu notrulināšanos.”
Jājautā, vai tiešām mēs esam sākuši pieņemt par normu prastu un apvainojošu izrunāšanos sociālajos tīklos. Iespējams, kaut kādā mērā tas tiešām tā ari ir. Jāatzīst, ka dažreiz, ja kāds ir apvainojies, ka pie viņa ieraksta feisbukā kāds atļaujas nākt klajā ar pretēju viedokli, arī es esmu teikusi, ka tad nevajag likt savas pārdomas sociālajos tīklos. Tomēr sev par attaisnojumu jāsaka, ka tas nekad nav bijis personīgu, kur nu vēl rupju apvainojumu gadījumos.
“Ir viedoklis, ka šāda gānīšanās patiesībā ir bezspēcības pazīme. Piemēram, zinot, ka pats par premjeru nekļūs un vienlaicīgi nekādi nevar atriebties Evikai Siliņai, cilvēks Latvijā pēc viņas demisijas atvieglo sirdi, uzrakstot (šie ir reāli izteikumi), ka Siliņa ir “veca maita”, “pretekle”, kuru atbalstīt var tikai “garīgi atpalikuši ļautiņi” (izvēlējos pieklājīgākos). Rupjība kā paša vājuma atzīšana. Neapstrīdu šādu skaidrojumu, tomēr vēlos to papildināt ar vēl citu: troksnis informatīvajā telpā ir tik liels, ka jāķeras pie aurošanas un lamāšanās, lai pievērstu sev uzmanību. Pašam ir gadījies novērot, ka, satiekoties aci pret aci, ļoti aizskarošu izteikumu autors nemaz nejūtas neērti, jo aplamātajam taču esot jāsaprot, ka tāda ir sociālo platformu specifika. Kā saka, nekā personiska. Šāds attaisnojums gan neliekas jēdzīgs, jo paredz agresivitātes kāpinājumu – ja kādas personas nosaukšana par “maitu” vairs nenodrošina, ka tev pievērsīs uzmanību, nākamais solis ir aicināt šo kādu “piebeigt”. Apdullinošā trokšņa elements, manuprāt, ir reāls, un par to liecina arī pērn septembrī Lielbritānijā veikta aptauja [6]. 26% respondentu piekrīt apgalvojumam, ka “Izraēla var darīt visu, ko vēlas, jo tās atbalstītāji kontrolē medijus”. Nostāja var šķist dīvaina, ja ņem vērā, kādas tik (formulējot maigi) brīnumainas lietas par ebrejiem var uzzināt sociālajās platformās. Acīmredzot pārsātinājums ir tik liels, ka šīs atklāsmes izšķīst vispārējā troksnī,” spriež Māris Zanders. Viņš pats arī piebilst: “Visbeidzot panaivs, bet būtisks jautājums: ko darīt? Teorētiski pašsaprotama atbilde – nelietot sociālās platformas. Tomēr nekas neliecina, ka tas notiktu. Piemēram, ASV sociālās platformas kā informācijas avotu bieži lieto apmēram 20% pieaugušo, dažkārt – apmēram 30%. Jaunākās vecuma grupās platformu lietošana, lai uzzinātu “ziņas”, ir vēl vairāk izplatīta. Lai aina kļūtu vēl draudīgāka, atgādināšu par t.s. mākslīgā intelekta (MI) attīstību, kur viena agresīva komentētāja vietā mēs iegūstam miljoniem algoritmu ģenerētus, nekad nenogurstošus indes un melu ražotājus.”
Te nu mēs laikam nonākam pie tā, ko mūsdienās saka bieži – ir ļoti jāskatās, kādiem informācijas avotiem sekot sociālajos tīklos un – pats galvenais – kam no tā visa ticēt!
Komentāri