Piektdiena, 26. aprīlis
Vārda dienas: Līksma, Bārbala

Klīnika, ar kuru lepojas

Iveta Rozentāle
07:31
28.12.2022
12
Ingina Liepa 1

Cēsu klīnikā kopš 2018. gada notiek vērienīgi remontdarbi, pieci ārstniecības korpusa stāvi pārtop par mūsdienīgām telpām, kurās ārstēties un atgūt veselību. Saruna ar Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētāju Ingūnu Liepu par secinājumiem pēc kovida pandēmijas, prasmi laikā, kad daudzviet trūkst medicīnas darbinieku, piesaistīt jaunus speciālistus un virzīt slimnīcas attīstību.

– Lai gan saslimšana ar kovidu nav beigusies, tā ir pierimusi. Pie kādiem secinājumiem nonākts pandēmijas laikā?

– Līdz ar visām pārējām sezonālajām saslimšanām ar kovidu joprojām slimo gan pacienti, gan darbinieki. Gada beigās sola “Covid-19” pacēlumu, vai tā būs, grūti pateikt, jo kovids ir neprognozējams, veido mutācijas, kurām nav iespējams izsekot.

Tagad esam apguvuši daudz informācijas par šo vīrusu, tā bīstamību, pieredzējām kovida pacientu nāvi un redzējām, ka kovids līdzīgi kā pirms gadiem gripa saasināja hroniskās slimības tiem, kuri nebija sekojuši savai diagnozei, un slimības gaita diemžēl noveda līdz letālam iznākumam. Mācījāmies strādāt attālināti, aizsargāt darbiniekus, piesaistījām arī psihologu, kas turpina strādāt pie mums, lai palīdzētu darbiniekiem neizdegt, saglabāt emocionālo stabilitāti un labsajūtu. Mācījām pacientus lietot individuālos aizsardzības līdzekļus.

Uzelpot varējām brīdī, kad tika izstrādāta un arī līdz mums nonāca vakcīna. Jāatzīst, situāciju sarežģīja arī tas, ka klīnikā notika jau iesāktie remontdarbi. Bet esam veiksmīgi tam izbriduši cauri, stiprinot spēju rīkoties ārkārtas situācijās, ieguvuši daudzas atziņas ārstniecībā un darba organizācijas ziņā.

Tā apdomība, izturība un varonība, ar kādu mūsu darbinieki un medicīnas darbinieki visā Latvijā strādājuši, pie tās sabiedrības attieksmes pret mediķiem, kāda tā bija pandēmijas laikā, katrs darbinieks ir pelnījis ordeni.

– Laiks bija ļoti izaicinošs katram medicīnas darbiniekam. Jau pirms pandēmijas valstī bija medicīnas darbinieku trūkums. Vai šie gadi problēmu saasināja?

– Mēs izturējām. Bet, ja runājam par nozari, tad cilvēkresursu krīze, kura tika prognozēta jau pirms 12, 15 gadiem, tagad ir krāšņi atvērusies, tā vairs nav glābjama, tajā bezdibenī gāžamies iekšā. Cik gadu būs vajadzīgs, ņemot vērā, ka viena ārsta sagatavošana ir 12 gadi, māsas sagatavošana – četri gadi, lai no brīža, kad tiks pieņemti nozares vadības lēmumi, ka medicīnas darbinieki ir īpaši atbalstāmi, situācija uzlabotos? Realitātē saprotam, ka tuvākajā laikā pat nevaram cerēt, ka būs labāk.
Kad pirms piecpadsmit gadiem rakstīju maģistra darbu par cilvēkresursiem un prognozēm tuvākajiem desmit gadiem, vērtējot, cik ir pirmspensijas, pensijas vecumā, kuru medicīnas speciālistu Vidzemes reģionā trūkst, sliktākā situācija bija Cēsīs. Tad gan man pat prātā nenāca, ka būšu saistīta ar Cēsu klīniku. Kad sāku šeit strādāt, pirmajā gadā vadība veidojām personāla piesaistes programmu septiņiem gadiem, fokusējoties uz jauno ārstu piesaisti. Līdz ar savu finansējumu esam piesaistījuši astoņus ārstus, bet kopumā šajā laikā piesaistīts vēl vairāk ārstu.

Redzam, ka pandēmijas izraisītā krīze medicīnas speciālistu trūkumu izcēla virspusē, iepriekš to mēģināja tušēt. Tagad par to runā arī Veselības ministrijas līmenī, arī par atalgojuma problēmu. Bet vajadzīgi vismaz desmit gadi, lai sāktu redzēt situācijas uzlabošanos, ja jaunā politiskā vara pieņems pareizos lēmumus. Pašlaik par to rodas šaubas. Es biju domnīcās darba grupā, kas veidoja jauno darba samaksas modeli. Tas, kā šis modelis ir izmainīts, nerada pārliecību par pozitīvu rezultātu tuvākajam laikam.

– Vai tas nozīmē, ka krīze nozarē vēl padziļināsies?

– Runājot par cilvēkresursiem, noteikti. Mums ir situācija, ka līdz tam līmenim, lai būtu proporcija viens ārsts un četras māsas, kas ir pasaulē pieņemta prakse, ir kā līdz Mēnesim. Turklāt ejam un vēl iesim cauri situācijai, ka atsevišķās medicīnas jomās speciālisti strauji noveco.

Lai Cēsu klīnikā to nejustu tik spēcīgi, ir personāla piesaistes programma, pirmā prioritāte – personāla nodrošināšana. Ja vispirms piesaistījām ārstus, otrajā programmā piesaistām gan ārstus, gan arī aprūpes personālu, ārst­niecības personālu, kas vajadzīgs neatliekamās palīdzības nodrošināšanai. Otra grupa ir ambulatorie speciālisti, kurus cenšamies piesaistīt, izmantojot valsts programmas. Jā, cilvēks līdz speciālistam var aizbraukt arī 100 kilometrus, bet ērtāk, ja speciālists pieejams tuvāk. Dažkārt pacienti nesaprot, kāpēc vizīte pie kāda speciālista jāgaida. Mēs labprāt tādus speci­ālistus gribētu vairāk, bet viņu vienkārši nav.

Tomēr ar nemitīgu darbu pie Cēsu klīnikas attīstības un reputācijas piedzīvojam arī darba augļus. Jaunie ārsti, meklējot darbu šaipus Rīgai, no kolēģiem saņem ieteikumu strādāt Cēsīs, jo te ir labs kolektīvs, laba darba vide, normāla samaksa un modernas tehnoloģijas, kas ļauj ārstiem apgūto pielietot praksē. Kā teica kāds kolēģis – Cēsīs ārstiem ļauj strādāt nevis lētāk, bet labāk. Piemēram, aklās zarnas operāciju valsts apmaksā, ja tā tiek veikta kā līdzšinējos 50 gadus. Bet šobrīd ārsti ir apmācīti, ka to var izdarīt laparoskopiski, mazinvazīvi, pacientam nav nepieciešama darba nespējas lapa mēnesi, pēc nedēļas viņš var sākt strādāt. Lai arī šis jaunākais variants slimnīcai nav finansiāli izdevīgs, plānojot izdevumus taupīgi, varam nodrošināt iespēju speciālistiem veikt šīs operācijas. Tieši tāpat atradām līdzekļus, kā sniegt atbalstu darbiniekiem uz Ziemassvētkiem energoresursu sadārdzinājuma segšanai.

Mēs neesam bagāti, dzīvojam ļoti taupīgi, bet runa ir par prioritātēm. Un prioritāte ir speciālistu nodrošinājums. Mēs viņiem maksājam vairāk, nekā valsts mums maksā, tāpat nodrošinām modernas medicīnas tehnoloģijas, medikamentus, lai darbinieki var strādāt moderni un eiropeiski.

– Kāda ir darbinieku vecuma proporcija Cēsu klīnikā, salīdzinot ar situāciju valstī?

–  Kad sākām pirmo programmu, situācija bija sliktāka nekā valstī, esam tikuši līdz tam, ka ir labāka. Ar ārstiem esam atguvušies, bet ar māsu piesaisti vēl jāstrādā. Ļoti atbalstām izglītošanos, sanitāres, kuras mudinām izglītoties tālāk un kļūt par māsu palīgiem. Ir māsas, kuras pēc bakalaura grāda iegūšanas turpina mācīties un iegūst arī maģistra grādu. Ir māsas, kuras atgriezušās medicīnā, savā sirdsdarbā, kad sāka palielināt algas.

Domnīcās, kur vērtējām nepieciešamo algu lielumu, vairākkārt no Pasaules Bankas ekspertiem, kas strādā veselības aprūpē, izvirzīts redzējums, ka ārsta vidējai darba samaksai ir jābūt 2,74 no vidējās iepriekšējā gadā tautsaimniecībā nodarbinātā darba algas, māsas algai būtu jābūt 50% no ārsta darba samaksas. Mēs domnīcā apstiprinājām 60%, ņemot vērā kritisko situāciju ar māsām, māsu palīgu alga – 30% no ārsta algas. Darba tirgus situācija ir tāda, ka mēs maksājam vairāk gan māsām, gan arī ārstu palīgiem, neskatoties uz to, ka valsts mums maksā mazāk.

Vērtējot situāciju, sapratām, ka no ambulatorajiem speciālistiem vajadzīgs arī endokrinologs un kardiologs. Endokrinologs, jo Vidzemes reģionā šo speciālistu nodrošinājums ir ļoti mazs, bet vajadzīgs ļoti lielam skaitam pacientu pieaugušo aprūpē, jo katrs desmitais pacients ir diabēta pacients. Tādēļ esam piesaistījuši arī citus attiecīgos speciālistus. Viena no ārstēm apmācīta arī endokrīnajā ķirurģijā. Tāpēc klīnikā veidojas tāds kā endokrinoloģijas centrs. Tieši tāpat esam piesaistījuši speciālistus kardioloģijā.
Tāpat, kad Bērnu slimnīca Rīgā, Gaiļezerā, kā diennakts slimnīca tika slēgta un pediatrija diennakts režīmā tika nodrošināta tikai Bērnu slimnīcā Vienības gatvē, Pārdaugavā, veidojās situācija, ka speciālisti, kas dzīvo šaipus Daugavai, meklēja iespējas, kur var piedalīties dežūrās, saglabāt akūtās pediatra prasmes tuvākajā vietā. Mēs no Rīgas Daugavas tilta esam pirmā vieta, kur ir diennakts dežūras. Sapratām, ka varam palīdzēt. Uzrunājām speci­ālistus un izveidojām Bērnu veselības centru, jo bērnam no viņa ieņemšanas laika līdz 18 gadu vecumam pakalpojumam jābūt pietuvinātam dzīvesvietai. Tagad klīnikā ir bērnu endokrinologs, pneimologs, alergologs, ķirurgs, nei­rologs – speciālisti, kuri ir deficīts, pie kuriem gaida vairākus mēnešus rindā.

Tāpat slimnīcā ir nodarbināti astoņi darbinieki no Ukrainas. Pie mums strādā gan medicīnas māsas no Ukrainas, viens ārsts, gan arī ārstniecības personas – medicīnas asistenti. Un atrisinājām arī jautājumu par ginekologu, kas ilgi nebija izdevies, kura ilgstoši trūka.

– Vai līdz ar to rindas pie speciālistiem samazinās?

– Nē, rindas ir garākas. Jo Cēsu klīnikas reputācija aug ar katru gadu, palielinās pacientu skaits, kas nāk no citiem reģioniem. Ir speciālisti, pie kuriem brauc no visas Latvijas. Mēs nedrīkstam veidot divas rindas – vietējiem un citiem Latvijas iedzīvotājiem-, visi gaida vienā rindā.

– Vai pandēmijas dēļ kavētā iespēja tikt pie speciālista, arī pašu pacientu nevēlēšanās tajā laikā apmeklēt ārstu ir izlīdzinājusies?

– Noteikti nē. Arvien ir cilvēki, kuri kovida laikā ir iekavējuši izmeklējumus un tagad tos veic. Turklāt ir palielinājies ielaisto slimības gadījumu skaits.

– Visu šo laiku klīnikā ir notikuši remonti. Vai pacienti un darbinieki pielāgojušies tiem?

– Rēķinājāmies, ka no pacientu puses būs vairāk sūdzību. Ar darbiniekiem ļoti daudz runājam, skaidrojam. Novembrī atsākās lielie remontdarbi, jau jūlijā visi zināja, kur katram būs jāstrādā, kādas būs pārmaiņas. Un, jo zinošāks ir personāls, jo labāk prot situāciju paskaidrot pacientam, ir mazāk pārpratumu un sūdzību.
Turklāt tagad remontiem jau redzams gals, kā arī daļai jau iespējams baudīt rezultātu. Vēl ļoti gaidām, kad tiks pabeigta ķirurģijas nodaļa un rehabilitācijas nodaļa tiks jaunās, skaistās telpās, kad varēsim piedāvāt arī jaunus pakalpojumus.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
32

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
89

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
115

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
369

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
114

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
22

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
31
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
39
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
39
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
38
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi