Ināra Ikauniece lauž stereotipus par nūjošanu

Ināra Ikauniece māca sportot mazos pirmsskolas izglītības iestādē “Mežmaliņa” Priekuļos, tāpat arī ievada nūjošanas prasmēs pieaugušos, kas vēlas darboties Cēsu novada pašvaldības īstenotajā veselības veicināšanas projektā Amatas un Priekuļu apvienībās notiekošajās nodarbībās.

Viņa arī organizē Latvijas čempionāta nūjošanā otro posmu pie Niniera ezera, kas notiks jau šajā nedēļas nogalē – 13.jūnijā. Ināra dedzīgi vēlas lauzt sabiedrībā valdošos stereotipus par nūjošanu. Pati Ināra šo sporta veidu iemīļoja ne uzreiz, bet tagad tas ieņem būtisku lomu viņas dzīvē.

-Kurā brīdī uzradās nūjošana kā vaļasprieks?

-Tagad jau vairs grūti precīzi pateikt, bet tas bija pasen, es pat īsti vairs neatceros. Šķiet, tas bija kaut kādā saistībā ar Valmieru. Atceros, tobrīd pie mums tas galīgi vēl nebija populāri, bet biju lasījusi, cik populāra nūjošana ir ārzemēs ,un pārliecināta, ka gribu to darīt. Biju pat nūjas sapirkusi. Bet pirmajās apmācībās sapratu, ka man nepatīk un nepiesaista. Izdāļāju nūjas citiem. Tad bija pauze, līdz šeit pat Sociālajā dienestā bija veselību veicinošais projekts pensionāriem un pirmspensijas vecuma cilvēkiem. Sociālā dienesta vadītāja mani uzaicināja vadīt nodarbības, turklāt ļoti veiksmīgi sakrita, ka tieši tobrīd bija arī Latvijas Tautas sporta asociācijas rīkotie kursi nūjošanas treneriem. Tā es sāku pamazām apgūt nūjot. Laikam trāpījās īstais treneris, un es iemācījos tā, ka iepatikās. Parasti nodarbībās smejos, ka jau tik ilgi esmu mācījusi citiem, ka nu jau kārtīgi pati protu un man ir patiešām iepaticies

-Beidzot pašai patiešām patīk?

-Jā! Beidzot patiešām patīk! Tagad ir tā, ka, noejot kādus garos kilometrus, piemēram, Kolka – Dubulti (136 kilometru pārgājiens gar jūras piekrasti – aut.) tu saproti, ka bez nūjām nemaz līdz finišam netiktu.

-Vai kopumā sabiedrībā ir mazinājies stereotipiskais priekšstats, ka nūjošana ir tāds omīšu sporta veids?

-Oi, tas ir smags jautājums. Gada beigās Tautas sporta asociācija izveidoja Nūjošanas komiteju, kurā es arī darbojos, tur mēs tieši pie tā strādājam, lai šo stereotipu lauztu. Diemžēl vēl arvien ir tāds uzskats. Mēs gribam, lai iesaistās arī jaunieši.

Viens no veidiem, kā šo uzskatu mēģinām lauzt, ir popularizējot sacensības. Pašlaik izteikti redzu, ka cilvēkiem trūkst informācijas. Es vadu nūjošanas nodarbības Amatas un Priekuļu apvienībā. Kad pastāstu par sacensībām, cilvēki ļoti brīnās, ka nūjošanā arī notiek sacensības,.

-Cilvēki nav redzējuši tos trenētos sportistus, kas daž­kārt nūjo krietni ātrāk nekā cits skrien!

-Jā, tieši tā! Skrējējam nav lielāka bieda, kā ieraudzīt, ka viņu sacensībās ir panācis nūjotājs.

-Tas ir tā, ka tad, ja nūjotājs iemācās uzķert raito un vienmērīgo ritmu, viņam distance padodas ātrāk nekā ne tik labam skrējējam, kurš trasi veic nevienmērīgi?

-Precīzi. Tā tas arī ir. Es to izteikti pieredzēju vienā “Noskrien ziemu” posmā, kad puiši, kas, protams, nebija no ātrāko gala, skrienot mūs apdzina, pēc tam, kad viņi piekusa un gāja, garām pagājām mēs. Tad vienā brīdī sev aizmugurē dzirdējām, ka viņi secina – laikam būs jāsāk nūjot.

-Stereotipus izmainīt nav ātrs process.

-Jā, tā ir. Mēs ar informatīvo stendiņu par nūjošanu piedalījāmies Meža dienās, kas ik pa diviem gadiem notiek Priekuļos. Mēs, daži treneri, tur arī bērniem mācījām nūjošanas pamatus, dažādus vingrojumus un uzdevumus. Jāsaka, daži bija dzirdējuši, kas nūjošana ir. Bija arī bērni, kas uzreiz omītes piesauca, pieminot, ka viņas nūjo. Bet, piemēram, bija puisis, kurš ieraudzīja manas “Leki” nūjas un uzreiz pieteicās, ka viņš grib ar tām pamēģināt. Cik zinu, viņš trenējas biatlonā, tāpēc uzreiz atpazina zīmolu. Varēja redzēt, ka viņš saprot, kā tādas nūjas jālieto. Galu galā nūjošana ir radusies no slēpošanas.

-Dažkārt cilvēki aizmirst, ka arī plusi nūjošanai ir tādi paši kā distanču slēpošanai, proti, nodarbinātas visas muskuļu grupas.

-Nu, salīdzinot ar skriešanu, vienkārši ir priekšstats, ka tas ir iedarbīgāk, un tad tu esi fiziski spēcīgāks. Patiesībā, aktīvi nūjojot, muskuļi tiek nodarbināti vairāk.

Vārdu sakot, pie stereotipu mazināšanas vēl ir jāstrādā. Tieši tāpēc , lai būtu redzamāki sabiedrībai, mēs arī organizējam Latvijas čempionāta nūjošanā otro posmu pie Niniera ezera, nevis, piemēram, biatlona trasē. Lai nav tā, ka sapulcējamies slēgtā vidē un sacenšamies.

-Kā notiek čempionāts nūjošanā? Cik tajā ir posmu?

-Šogad ir samazināts posmu skaits, kopumā ir trīs. Iepriekš, šķiet, bija pieci. Mazāk tāpēc, ka pasākumu Latvijā ir ļoti daudz. Ir visvisādas sacensības, un norišu datumi pārklājas, cilvēki netiek visur, kur grib. Ir, piemēram, “Stirnu buka” posmi, ir riteņbraukšanas sacensības, ko arī daudzi vēlas apmeklēt, un vēl citi pasākumi.

Nūjošanas čempionātam ir trīs posmi, no kuriem pirmais notika Jūrmalā, otrais notiks 13. jūnijā pie Niniera ezera, bet trešais – Aglonā. Pēc tam ir kopvērtējums un kopīgs pasākums,kurā apbalvo labākos. Starp citu, nūjošanā notiek arī sacensības starptautiskā līmenī, mūsu sportisti gatavojas un brauks uz sacensībām Somijā.

-Cik populāra citās valstīs ir nūjošana?

-Tas atkarīgs, par kuru valsti ir runa. Piemēram, Polijā tā ir ļoti populāra. Esmu redzējusi, ka uz sacensībām poļu pārstāvji atbrauc pilns autobuss. Turklāt spēcīgi un trenēti sportisti, galīgi ne pensionāru busiņš. Pēdējā laikā vairāk dzird arī par itāļiem. Interesanti, ka biju Ieriķos vadīt nodarbību, tur vietējie sajūsmināti stāstīja, ka pie viņiem nesen bijuši ciemos itāļu nūjotāji un rādījuši vingrojumus, un stāstījuši savu pieredzi.

-Vai nūjošana ir tāds kā turpinājums sportiskam dzīvesveidam? Sports jau kopš bērnības ir tuvs?

-Jā, sports kopš bērnības ir tuvs. Man vienmēr ir veicies ar fantastiskiem sporta skolotājiem.

-Tam ir liela nozīme, vai ne?

-Tam ir vienkārši fantastiski liela nozīme.