Zinātnieki un zemnieki ilgtspējīgai saimniekošanai

Vairāk nekā pussimts zemnieku ne tikai no Vidzemes bija sabraukuši uz Lauku dienu Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI)    Priekuļu pētniecības centrā.

Kaut diena bija lietaina, slēpušies zem lietusmēteļiem un lietussargiem, zinātnieku pavadībā dalībnieki izstaigāja kartupeļu, zirņu, kviešu, miežu un rudzu selekcijas un izmēģinājuma laukus, kas tiek apsaimniekoti gan bioloģiskajā, gan integrētajā audzēšanas sistēmā.

“Lauku dienā gribam iepazīstināt, parādīt lauksaimniekiem, ko dara zinātnieki. Mēs radām zināšanas, pārbaudām un nododam tālāk,” “Druvai” uzsver AREI direktore Ineta Stabulniece un ar gandarījumu vērtē, ka lauksaimnieki aizvien biežāk izvēlas audzēt vietējās šķirnes. To ražība, audzēšanas prasības neatšķiras no citās zemēs selekcionētajām. “Bieži vien zemnieks vienu gadu pamēģina ko jaunu, cerētais neizaug, tādēļ raugās pēc citas šķirnes. Tie, kuri kādu šķirni audzē vairākus gadus, to ir    iepazinuši, zina, kāda ir piemērotākā augsne, kad piemērotākais laiks sēšanai vai stādīšanai. Lai ko citi saka, cik kāda šķirne ir laba, tas nenozīmē, ka katrā laukā tā dos vienlīdz augstu ražu,” atgādina I.Stabulniece un uzsver, ka tāpēc zemniekiem ir svarīgi parādīt pētniecības centra laukus, arī iepazīstināt ar izmēģinājumu sējumiem un stādījumiem, perspektīvajām jaunu šķirņu līnijām un jaunajām šķirnēm. Arī zemnieki labprāt iesaistās izmēģinājumos, paši eksperimentē savos tīrumos, piesaista zinātniekus.

Katram lauksaimniekam bija interese par kādu kultūru un netrūka jautājumu, kā izaudzēt pienācīgu ražu mainīgajos laikapstākļos, kad katrs pavasaris un vasara ir atšķirīgs, kad jārēķinās, ka var būt ilgstošs sausums un spēcīgas lietavas. Par kartupeļiem jautājumu bija daudz gan tiem, kuri saimnieko bioloģiski, gan integrēti.

Katra kultūra jāmāk izaudzēt

Pētniece Lāsma Rābante-Hāne iepazīstināja ar pētījumu, kā diedzēšana un stādīšanas attālumi ietekmē ražu. Izmēģinājumu lauciņos iestādīti dažādu šķirņu kartupeļi, diedzēti un nediedzēti, attālumos 25 un 30 centimetri. Diedzētajai sēklai raža lielāka, bet bumbuļu attīstību un lielumu ietekmē attālums. “Diedzēti kartupeļi attīstību uzsāk ātrāk, un raža ir agrāka. Svarīgi, ka līdz lakstu puvei jau ir izveidojušies jaunie bumbuļi, tos puve neskar. Tas    īpaši būtiski ir bioloģiskajiem audzētājiem. Lielāku ražu var iegūt no agrajām šķirnēm. Vēlajām šķirnēm raža nebūs agrāka, kaut stāda diedzētus kartupeļus,” skaidroja Dr. Agr. vadošā pētniece Ilze Skrabule. Savukārt, ja kartupeļus stāda retāk, bumbuļi izaugs lielāki.    Pētnieki arī atklāja, ka drīzumā varētu piedāvāt jaunu kartupeļu šķirni, bet selekcionāri strādā, lai radītu vēl citas. Plašs ir integrētajai saimniekošanai perspektīvo kartupeļu šķirņu klāsts. Priekuļos pārbauda, cik tās piemērotas    Latvijas apstākļiem. Pasaulē un arī Latvijā aizvien lielāka ir interese par senajām šķirnēm. Arī priekulieši daudzas saglabājuši.

Zemnieki interesējās gan par priekšaugiem kartupeļiem, kuri vislabāk bagātina augsni, kuri ierobežo kartupeļu slimības. Protams, netrūka jautājumu par Kolorado vaboļu apkarošanu bioloģiskajās saimniecībās. Priekuļos vienreiz sezonā izmanto “NeemAzal-T/S”, kas ierobežo lapgrauža attīstību. Mazdārziņos noder zaļās ziepes.

Lai gan patlaban mieži nav iecienītākā graudaugu kultūra, tā ir perspektīva, un zemnieki labprāt izmēģina jaunās šķirnes. Nesen reģistrēta vasaras miežu šķirne Gaiķēni. Zemnieku saimniecības “Gaiķēni” saimnieks Mārtiņš Gaiķēns vērtēja, ka jaunā šķirne ir perspektīva. Šopavasar viņš sējis vēlāk nekā Priekuļos un mieži labāk sacerojuši. “Pirms tam zaļmēslojumam auga griķi. Mieži tos nomāc,” skaidroja Dr. Agr. vadošā pētniece Linda Legzdiņa un pastāstīja par citām kailgraudu un plēkšņaino miežu šķirnēm un selekcijas līnijām.   

Katra kultūrauga audzēšana prasa zināšanas. Arī jaunās kviešu, rudzu, tritikāles, pupu un zirņu šķirnes jāiemācās izaudzēt. Būtiskākais – iegūt kvalitatīvu ražu. Zemnieku un zinātnieku sadarbībā to var izdarīt.     

Sarunās zemnieki atzina, ka mainīgie laikapstākļi ievieš korekcijas audzēšanā, taču ir aizvien vairāk jautājumu, kā pareizi rīkoties. Savukārt selekcionāru darbā tie ir labvēlīgi, jo var pārbaudīt šķirnes dažādos apstākļos un atlasīt izturīgos klonus jaunu šķirņu radīšanai.
Lauku dienā zemniekiem bija iespēja redzēt, kā ikdienā var izmantot dronu, kā arī apskatīt pētniecības centra jauno kalti, kurā var kaltēt gan zāļu, gan graudaugu sēklas, varēja gūt pieredzi arī atjaunotajā siltumnīcā.

Lauku dienā pirmoreiz piedalījās     SIA “Āboliņkalns” saimniece Inese Āboliņa no Taurenes. “Gribas ko jaunu pamēģināt. Ieguvu drosmi    un kontaktus.  Taurene nav tālu no Priekuļiem, bet mums veģetācija ir divas nedēļas vēlāk. Audzējam nedaudz kartupeļus. Bija interesanti salīdzināt, kā šķirnes, kuras ir mūsu tīrumos, aug Priekuļos. Piebalgā graudus neaudzē, gribas tos pamēģināt lopbarībai. Bioloģiski audzēti graudi ir pieprasīti,” pastāstīja lauksaimniece.

Inovācijas veicina attīstību

Kad lauksaimnieki, pārdomu pilni, bija devušies mājup, “Druva” uz pārdomām aicināja Dr. Agr. vadošo pētnieci Līviju Zariņu un zinātņu doktori, vadošo pētnieci Ainu Kokari.

L.Zariņa atklāja, ka sarunās ar zemniekiem pārsteidzis viņu teiktais, ka Vidzemē augsnes nav pietiekami nestspējīgas, tāpēc izmanto slāpekli – 220 kilogramus uz hektāru. “Tas ir daudz. Bet, lai iegūtu pietiekami lielu un kvalitatīva ražu, tā lieto,” stāsta L.Zariņa un uzsver, ka zemnieki    grib strādāt ilgtspējīgi,videi draudzīgi. Nākotne ir ilgtspējīgai saimniekošanai ar precīzām tehnoloģijām,  dodot augiem to, kas tiem vajadzīgs.

“Sabiedrība vēlas bioloģiski audzētu pārtiku, bet tā ir dārga, un, saprotams, ražotājs grib nopelnīt. Kā rast līdzsvaru, tas ir izaicinājums, ekonomiskā sabalansēšana,” teic L.Zariņa.
Aina Kokare pēta pākšaugus. “Zirņi un pupas vairs nav tikai zaļināšanai, zemnieki tās labprāt audzē, jo ir pārstrāde. Lauk­sai­mni­e­kam svarīgs ir tirgus,” stāsta A.Kokare un uzsver, ka diemžēl vēl ir daudz neskaidrību, kādas būs prasības proteīnaugiem.

“Augkopjiem ir precīzi, praktiski jautājumi, viņus interesē nianses – kad ko darīt, ko izmantot. Ja ir problēma, vajag atbildi,” vērtē A.Kokare, bet L.Zariņa atgādina, ka ne tikai jaunie lauksaimnieki, arī pieredzējušie    grib zināt par jauno, viņi zinātnieku pārbaudītas inovācijas izvērtē, vai tās der viņu saimniecībā.

“Ar nezālēm netiekam galā, ja gribam saimniekot bez herbicīdiem. It kā zinām, bet    neizdodas, jo katrs darbs jāizdara laikā,” saka L.Zariņa un atgādina, ka, izmēģinot mehānisko rindstarpu rušināšanu graudaugu sējumos, gūti labi rezultāti. Zviedrijā šo tehnoloģiju izmanto veiksmīgi, bet jāsakrīt daudziem faktoriem. “Viss jāizdara laikā, tad lauki ir tīri,” uzsver pētniece un atgādina, ka būtiska ir arī augu sekas maiņa. Ir zemnieki, kuri pavasarī ļauj saaugt nezālēm, tad lauku nokultivē un sēj.

Zinātnieces uzsver, ka zināšanas, kā izaudzēt augstas, kvalitatīvas ražas, ir, tās tiek pilnveidotas un jāliek lietā.