Raunas pagasta zemnieku saimniecībā “Gaidas” lopbarībai zāle jau nopļauta, tomēr laika apstākļu dēļ tā šogad izaugusi ne tik laba, kā citus gadus. Skādi nodarījis sausums un mežacūkas.
“Gaidu” saimniece Vita Dalbiņa stāsta, ka apmēram 50 hektāru platībā stiebrzāle jau nopļauta un satīta ruļļos. Jācer uz lietu un labi padevušos atālu. Vēlāk tikpat lielā platībā kā stiebrzāle pļauts tiks āboliņš.
Lauksaimniece atzīst, ka laika apstākļi šogad lopbarības gatavošanai nav labvēlīgākie, jo ir pārāk liels sausums. V. Dalbiņa skaidro, ka zāli ilgāk audzēt nav bijusi jēga, jo tā kļūtu kokaina, arī tās vērtība samazinātos.
” 2006. gadā bija tāda pati situācija kā šogad. Toreiz pļavas meklējām citos pagastos, lai kaut cik varētu nopļaut zāli un lopiem nodrošinātu barību. Šogad satraukuma nav, jo
vēl daudz ruļļu saglabājušies no pērnās vasaras. Vēl līdz vēlam rudenim barosim lopus ar pagājušā gadā sagatavoto barību.
Ja govis tur kūtī nepiesietas un ganībās nelaiž, tad skābbarības nekad nevar būt par daudz. Labāk visu, kas izaudzis, sagatavot, jo nekad nevar zināt, kāds būs nākamais gads,” skaidro V. Dalbiņa.
Līdz ar sausumu lielus postījumus izdara arī mežacūkas, kas savairojušās jūtami. Tās izrakņā un noposta pat pirmā gada zālāju sējumus.
Lai nodrošinātu ekonomiskāku darbību, šogad ar Eiropas fondu atbalstu nopirkts jauns traktors un prese. Saimniece uzskata, ka tas ir būtisks ieguldījums, jo ar šo tehniku strādāt būs iespējams vismaz piecus, astoņus gadus. Tehnika dod iespēju ruļļus izveidot lielākus, taču ar mazāku plēves patēriņu. Tas ir būtiski, jo cenas palielinās ne tikai benzīnam, bet arī plēvei.
Kā saimniecība iztur piena krīzi valstī? V. Dalbiņa atbild: “Ko dos vaimanāšana? Neko. Mēs situāciju, politiku ietekmēt nevaram. Redzējām taču, kā veicās skolotājiem un ārstiem.
Cenšamies izdzīvot. Citu risinājumu, kā vien strādāt, mums nav, jo jāpilda Eiropas saistības, kredītsaistības. Cik ilgi tā varēsim? Saimniecībā jau tā viss ir maksimalizēts, vairāk ne uz ko nevaru ietaupīt. Pašlaik atņemam vienīgi pa-ši sev – aizliedzam sev ko nopirkt, remontēt māju, bet govīm neko nenoņemam. Ja govs jābaro, tad jābaro, ja jāslauc, tad jāslauc.”
V. Dalbiņa uzskata, ka pārprofilēties pašlaik nav iespējams. Viss piemērots un izveidots atbilstoši piena lopkopības saimniecības vajadzībām un prasībām, uzcelta kūts, iegādāta tehnika. Saimniece uzsver, ka būtiskas ir zināšanas un 16 gados uzkrātā pieredze: “Es taču nevaru pēkšņi visu mainīt. Saka jau, ka no cukurbietēm varēja pāriet uz graudkopību, bet tas bija citādāk. Mēs esam ieguldījuši pavisam atšķirīgā nozarē.”
Saimniecībā ir 50 slaucamas govis, taču rudenī visas kūtī paredzētās 60 vietas, visticamāk, būs aizpildītas, jo pavasarī no Vācijas atvestas grūsnas teles.
Īpaša uzmanība saimniecībā tiek pievērsta, lai govis ir augstražīgas un dod kvalitatīvu pienu. Tas arī izdodas, pienu saimniecība pārdod lauksaimniecības pakalpojumu piensaimnieku kooperatīvai sabiedrībai “Trikāta KS”. Par litru piena saimniekiem samaksā 17 santīmus, vēl pirms dažiem mēnešiem maksāti 27. V. Dalbiņa neslēpj – piena nozares krīzes rezultātā cena kritusies par desmit santīmiem. Tas ir būtisks samazinājums, un to saimniecība izjūt. “Vienmēr centos nepaļauties uz subsīdijām. Gatavojos tam, ka reiz tās var nebūt, bet šis ir pirmais gads, kad subsīdijas patiešām gaidu. Tāda tagad ir situācija,” secina V. Dalbiņa.
Komentāri