Tas ir noticis! Dziesmu un Deju svētki sagaidīti. Sākušies.
Saposušies labākajās goda drānās, svētdien Rīgā ieradās visi XXIV Vispārējo latviešu Dziesmu un XIV Deju svētku dalībnieki. Arī mūsējie. Raunas koristi, tāpat kā pirms vairākiem gadu desmitiem iepriekšējās paaudzes, pirms došanās ceļā nofotografējās pie Brīvības pieminekļa Raunā.
Cēsis svētdienas rītā bija dzīvas. No šķērsielām uz kultūras centra pusi devās tautumeitas vai meitas un sievas ar tērpu maisiem pār pleciem, steidzīgi kungi iztaisnoja augumus. Piebrauca viens autobuss pēc otra. Kāds korists nebija paguvis sapaunoties, cits steigdamies aizmirsis identifikācijas karti… Bez steigas visi devās ceļā. Rīgas ielas malā, pūšaminstrumentu zemē nolicis, stāvēja Anatolijs Umaņecs. Visi pabrauca vīram garām. Viņš spēlē orķestrī Valmierā.
Uz Vidzemes šosejas lielākoties autobusi. Kā vēlāk atzina pieredzējušais “Beverīnas” dziedātājs Visvaldis Grāvītis, var vien brīnīties, kur Latvijā tik daudz autobusu. Tālākie braucēji šur tur ceļmalās izlocīja kājas, viņi, protams, saņēma garāmbraucēju sveicienus.
Ātri vien bija klāt Rīga. Un laiks pulcēties Daugavmalā. “40 špikerīši ar dziesmu vārdiem sarakstīti. Tās ir tās, kurām visi nezina vārdus,” rādīja Ilona Muižniece no Vecpiebalgas, apliecinot, ka vecpiebaldzēni jau nu klusēdami pa Rīgu neies. Kaimiņi jaunpiebaldzēni savukārt šais svētkos bija motorizējuši Ķenci. Īstenais tautietis sēdēja tādā kā austrumnieku riteņrikšā un kā allaž saņēma tautas mīlestību. Rajona deju kolektīvu virsvadītājs Andis Kozaks vēl steidza koriem mācīt deju soļus un graciozi māt ar lakatiņiem, lai viņi iekristu acīs skatītājiem. Kolektīvi izmantoja iespēju, lai nofotografētos gan uz Rīgas pils fona, gan kopā ar saviem pašvaldību vadītājiem, gan ar Ķenci vai pie vītnes, kuras nesējas gatavojās ievadīt mūsu rajona gājienu.
Kamēr dalībnieki pulcējās, visi rajona pašvaldību vadītāji bija uzaicināti vizītē pie Rīgas mēra Jāņa Birka.
Rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass pastāstīja : “Mērs uzsvēra, ka tagad Rīga pieder visai Latvijai.”
Vidzemnieki svinīgajā pasākumā izrādījušies visnesteidzīgākie. Pratās vien tad, kad jau galdus nesa prom.
Un tad gājiens sākās. Atplauka sejās smaidi, pusvārdā pārtrūka sarunas. Pie Rīgas domes sveicienus arī cēsniekiem māja Valsts prezidents, Ministru prezidents, Rīgas vadītāji un bijusī prezidente. Bet gājiena noslēgumā pie Dailes teātra svētku virsdiriģenti un virsvadītāji. Dziesmas marša ritmā mijās ar romantiskākām. Priekuļu “Miķelis” dziedāja par Anniņu, kura Rīgas tirgū pārdod Miķeli par rubuli, vecpiebaldzēni, protams, par ūdensrozēm, jaunpiebaldzēni iemanījās rīdziniekus ar pīrāgiem pacienāt, bet “Saulgriežu” dejotāji sveicienus māja ar ziedošu slotu, “Jumis” ik pa brīdim uzsauca: “Lai dzīvo Uldis” (kolektīva vadītājs). Straupes karogu nesa pats pašvaldības vadītājs Imants Kalniņš. Kopā ar cēsniekiem – dejotājiem, koristiem, lietišķās mākslas meistariem, koklētājām – pilsētas dižvīri – mērs Gints Šķenders, viņa vietnieks Andris Mihaļovs un izpilddirektors Jānis Rozenbergs. Bet rajona kolonnas priekšgalā mūsu pašu rīcības komiteja – rajona padomes priekšsēdētājs Andris Neimanis, izpilddirektors Māris Niklass, kultūras eksperte Ilze Kalniņa, kuri uz svētkiem atveduši 1486 dalībniekus.
Septiņas stundas Rīgā varēja mācīties Latvijas ģeogrāfiju. Kurzemes un Zemgales, Vidzemes un Latgales pagastu nosaukumi un raksturīgi vārdi kolektīvu nosaukumos lēni slīdēja garām skatītājiem. Atliek cerēt, ka tie trīs jaunieši, kuri slavēja Raunu, jo tā atrodas Madonas rajonā, bet divas kundzītes, izlasot Drusti, trešajai stāstīja, ka vēl aizvien gājienā iet latgalieši, savu kļūdīšanos un nezināšanu saprata.
“Tas ir ļoti jauki, ka gājiens ir svētku pirmajā dienā. Visi saposušies, nav vēl saņurcīti, zaļumi svaigi, spēka daudz ,” tā atzina katrs “Druvas” uzrunātais. “Emociju pēc gājiena daudz. Nav svarīgi, kāds ir gājiens – klusāks vai skaļāks. Svarīga ir cilvēku raidītā enerģija. Tā nav izstāstāma. Tā ir tā gājiena dvēsele, vērtība, un nav tik būtiski, cik tā krāšņa vai pelēka, klusa vai skaļa. Tas ir vareni,” pēc gājienā pārdomās dalījās Jānis Ciris, ilggadējs vīru kora “Cēsis” dziedātājs. “Deju svētkiem 60” bija koncerts, kuru skatoties, ne viens jaunu gadu dejotājs atzina: “Kādreiz gan bijušas skaistas dejas.” Savukārt 70., 80.gadu dejotājiem kājas nevarēja mierā nostāvēt, gribējās atkal mesties “Gatves”, “Ačkupa,” “Pie Daugavas” un citos tik mīļos ritmos.
Vakarā Mežaparku un Latviju pāršalca Atklāšanas koncerts. Tikai latvietis spēj trīsarpus stundas, ik pa brīdim smidzinot lietum, nosēdēt un noklausīties kora mūzikas koncertu, koristi gavilēt pēc dziesmām, kuras trīs gadu garumā mocītas, tik ļoti nepatikušas, ka nosauktas sliktum sliktos vārdos. Bet tas viss bija. Arī gandarījums, arī prieks, arī pārsteigums. Dziesmu svētki taču!
Vakar svētki beidzās skolēnu koriem. Pilsētas pamatskolas meiteņu kora diriģente Rasma Holste pastāstīja, ka laiks bijis karsts un mēģinājumos bērni pasauļojušies, gājienā dažs noberzis kājas, bet visi ir priecīgi. “Tikai divas dienas bijām Rīgā – sestdien atbraucām, izmēģinājām, svētdien gājiens, koncerts un braucam mājā. Svētku sajūtu esam saņēmuši. Skolēnu svētkos tomēr daudz kas ir citādāk. Tur visi ir vienaudži. Te bērni ir starp pieaugušajiem,” domās dalījās diriģente. Pēc Atklāšanas koncerta visi koristi atgriezās mājās. Vienīgi Pils koris turpina nopietni jo nopietni strādāt. Šodien dziesmu kari. Neaizmirsīsim turēt īkšķus!
Mēģinājumi, nogurums, lustēšanās. Dažbrīd tā vien šķiet, ka atpūtīsies tad, kad atbrauks mājās. “Sākumā naktis bija mierīgas. Svētdienas rītā dejotāji divos atgriezās no mēģinājuma un četros gājām guldīt, jo turpināja ne tikai dejot, arī dziedāja,” “Druvai” pastāstīja policists Nikodims Mihaļēvičs. Viņš dežurējis daudzos Dziesmu un Deju svētkos un pārliecinājies, ka dejotāji vienmēr bijuši draiskāki.
Svētki Rīgā turpinās. Mēģinājumi, koncerti, izstādes, gadatirgi… Kā bija rakstīts kāda kolektīva gājiena plakātā: “Nebrīnies, piedalies!”
Komentāri