Grieta Lapsiņa bija steidzīga. Tūlīt, tūlīt jāsākas ansambļa mēģinājumam, bet vēl bija jāpagūst ieiet aptiekā.
”Kad kauli sāp, vajag uzdziedāt,” pret vainām padomu dod sirmā kundze un piebilst, ka tas ir tik jauki, ka sievas satiekas, parunā par dzīvi.
Grietai no mājas līdz centram divi kilometri. ”Katru pārdienu nāku uz centru. Tad uz veikalu vajag, tad pastu, aptieku. Darīšanas tak cilvēkam vienmēr ir,” saka sirmā kundze un ar pārliecību atzīst, ka staigāt vajag daudz un divi kilometri nav nekāds attālums. Ar mājās sēdēšanu tikai stīvāks var palikt.
Kādreiz bijusi saimniecība, tagad lopi likvidēti, jārūpējas vien par suni un kaķi. ”Kas man vainas, atliek tik dzīvot. Visi trīs bērni tepat Stalbē, man ir septiņi mazbērni. Esmu kārtīga vecmāmiņa, neesmu nekāda nieka sieva,” ar lepnumu par dzimtu saka Grieta Lapsiņa. Vislabprātāk viņa runā par dziedāšanu kopā ar abām māsām. Daudzas klades ar dziesmām pierakstītas. ”Mēs esam dziedātāju tauta, dziedādami un strādādami izaugām, ne tā, kā tagad daudzās ģimenēs bērni izaug pīpju dūmos un šņabja smakā,” tieša vārdos par tikumu zudumu sabiedrībā ir Grieta. Kādreiz bijusi čakla rokdarbniece, īpaši paticis tamborēt. Tagad lielākā strādāšana vasarā dārzā. ” Kad grib strādāt, darbu vienmēr var atrast. Nav ko vaidēt, vai tad kāds ko tāpat dos. Man puķes patīk. Pašas audzētas skaistāk zied,” saka Grieta un piebilst, ka arī ziemā garlaikoties nav laika. ”Mani gaida seriāli. Patīk un skatos. Par politiku gan neskatos, vien ”Panorāmu”. Tās nekārtības, ko rāda, bojā nervus. Pasaule pārāk liela, lai tai dzīvotu līdzi,” nosaka Grieta Lapsiņa un aizsteidzas uz mēģinājumu.
