Par to, cik kādreiz necaurejami bija meži, upes bagātas ar zivīm, pļavas ziedēšanas laikā kā krāsains paklājs, putnu korus nevarēja pārdziedāt, tiek runāts un vēlreiz runāts un tad vēl. Ik teikumā ir atsauce uz bioloģisko daudzveidību, kas sarūk. Dabas skaitīšanā apsekoti gandrīz 1,3 miljoni hektāru. Dati rāda, ka Eiropas Savienības (ES) nozīmes biotopi aizņem 10,3% Latvijas teritorijas jeb 670 tūkstošus hektāru. Taču īpaši aizsargājamās teritorijās (ĪADT) vai mikroliegumos atrodas mazāk nekā puse no šīs platības — aptuveni 307 tūkstoši hektāru. Turklāt esošajās ĪADT ir zonas, kurām nav stingru aizsardzības ierobežojumu, tādēļ ne visas biotopu teritorijas ir pilnībā aizsargātas.
14 sauszemes biotopiem aizsargātās platības ir mazākas nekā noteikts Eiropas Komisijas vadlīnijās. Tas jau izraisījis pārkāpumu procedūru, kas norāda uz nepilnīgu Natura 2000 teritoriju tīklu, izceļot nepieciešamību paplašināt aizsargātās biotopu teritorijas.
Eiropas Savienības (ES) Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas mērķi paredz, ka līdz 2030. gadam vismaz 30% no ES teritorijas ir aizsargāta, savukārt 10% no ES teritorijas ir stingri aizsargāta. Latvijā šobrīd stingri aizsargāti ir ap 6% no sauszemes teritorijas.
Daba ir jāsaudzē, to nedrīkst noplicināt — to katrs saprot un arī to, ka vērtības nedrīkst iznīcināt. Taču, lai nodrošinātu, ka dabā viss notiek pēc dabas prāta, kādam tas ir jāuzrauga. Lai cilvēki staigātu pa takām, baudītu mežu un upmalu burvību, arī vajag naudu. Cik ir tādu ceļotāju dabā, kuri nepieprasa sakārtotu infrastruktūru? Pastaigas takās, ja vien tās nav privātās teritorijās, ir bez maksas. To uzturēšanu finansē katrs nodokļu maksātājs (arī ES fondus taču piepilda nodokļi). Bet, ja nodokļu naudas seifs ir tukšs? Tad atliek paļauties uz katra sirdsapziņu.
Ja 40 procenti Latvijas ir aizsargātas teritorijas, vai tas ir daudz vai maz? Latvijai noteikti daudz, jo tas vispirms jau ietekmē pašas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un atjaunošanu. Nav naudas, lai to darītu. Kur gan tā radīsies, ja uzņēmējdarbība ir ierobežota un zemju īpašnieki par ierobežojumiem saņem niecīgas kompensācijas.
Pēdējās nedēļās gan sāk izskanēt saprāta balss, ka dabas aizsardzības mērķi ir jāsasniedz, saglabājot iespējas uzņēmējiem saimniekot un ražot. Dabas aizsardzības mērķi nedrīkst pārslogot ražojošās nozares ar jauniem ierobežojumiem. Lauksaimniecība un mežsaimniecība ir ražojošas nozares, kas, īpaši reģionos, dod darbu daudziem cilvēkiem, nodrošina ienākumus ģimenēm, rada eksportspējīgu produkciju un ar nodokļiem dod būtisku pienesumu valstij.
Komentāri