Viduslaiki vienreiz gadā. Ronenburgā

Reizi gadā Rauna pārvēršas un te tiek izspēlēta viduslaiku ikdienas dzīve. “Viduslaiki Ronenburgā” šurp atved ļaudis no malu malām.

“Apmeklētāju bija ļoti daudz. Labais laiks mudināja braukt uz Raunu, ne viens vien atklāja, ka te ir pirmoreiz,” pastāstīja Raunas kultūras centra vadītāja Linda Vecgaile un uzsvēra: “Kad tradīcija iedzīvojas, interesenti brauc, ikreiz gaidot ko jaunu, nebijušu.”

Vai gan kāda lielāka ļaužu kopā nākšana iedomājama bez tirgus un vēl pavasarī. Netrūka ne tomātu, arbūzu, garšaugu stādu, ne dažādu šķirņu rožu, jo, gribi vai ne, jāstāda izsalušo vietā, tāpat grozos tika likti citu puķu stādi. Raunas pagasta zemnieku saimniecība “Mežnoras” atvedusi pirmās šīs sezonas zemenes, kuras siltais laiks nogatavinājis dažas dienas agrāk nekā pagājušopavasar. Zivju un gaļas kūpinājumi, marinājumi, saldi un ne tik saldi kārumi, maize, miestiņš, vīns un citi stiprinājumi – kumosiņu pagaršot centās daudzi. Daiļamata meistaru darinājumi, gan šūti un adīti, gan no koka un māla, rotas no svešzemju akmeņiem solīja laimi. Bija jāsaņemas, lai paietu garām.

“Viduslaiki Ronenburgā” nevar notikt bez tā laika bruņinieku izrādīšanās. Par to gādāja vēstures izpētes un rekonstrukcijas klubs “Rodenpois”, rādot zobencīņu paraugdemonstrējumus, ļaujot piemērīt bruņas un ieročus, apskatīt ordeņa brāļa un karavīru telti un tās inventāru. Bet laikam gan lielākais tās dienas pārsteigums bija dīķī piestājušais deviņus metrus garais un 2,3 metrus platais vikingu kuģis “UXKULL”, kuram vārdā Ikšķiles senais nosaukums. Kuģi pirmo reizi ūdenī nolaida 2015. gadā, atzīmējot Ikšķiles pilsētas 830 gadu jubileju. Tas ir autentisks 10. līdz 12. gadsimta kuģis, būvēts no ozola un paredzēts līdz 15 pasažieriem. Iespēju pavizināties izmantoja 250 pieaugušie un vēl daudzi desmiti bērnu līdz septiņu gadu vecumam. Kuģotāji atzina, ka tik mazā ūdenstilpē kuģojuši pirmoreiz. Tie, kuri nebija no rīta redzējuši, kā ar ceļamkrānu kuģi nolaiž dīķī, gaidīja, kad to izcels.

Jautrība valdīja lielo koka spēļu placī. Ne tikai bērni, arī pieaugušie aizrāvās, un dažs mēģināja vēlreiz. Savas koka spēles piedāvāja arī Raunas “Šmitu galdniecība”. “Baižkalna Staļļi” gādāja, lai var izvizināties ar poniju vai zirgu. Kāda Rauna izskatās ceriņziedā, varēja apskatīties no torņa, turpat arī iepazīt vēsturi un pārliecināties par Raunas audēju prasmēm.

Kad saule un iespaidi bija nogurdinājuši, varēja doties nogaršot “Viduslaiku ķēķa” piedāvājumu. Vietējie uzņēmēji Juris Sapož­ņikovs – Pētersons, Edmunds Ci­nis un Uldis Rudzītis estrādē uz galdiem ar baltiem galdautiem un neaizmirstulītēm piedāvāja izsmalcinātas maltītes. Bija gan ugunskura zupa un rabarberu plātsmaize, gan lēni gatavota cūkas kāja un kūpinātas ribiņas, gan plānās pankūkas ar svaigām zemenēm, gan menca un gliemeži Ronnenburgas gaumē… Apēsts tika viss pavāru sagatavotais.

Šodienas Ronenburga svētkos vienmēr gatava parādīt, kā prot dejot, priecāties. Raunas pamatskolas dejotāji, jauniešu deju kolektīvs “Trejdeviņi”, dāmu deju kolektīvs “Kņopienes” – netrūka ne soļu precizitātes, ne azarta. Tad viņu iesildīto estrādi pārņēma kapela “Maskačkas spēlmaņi”. Mierā nenosēdēt!
Ne tikai pieminētais bija un notika “Viduslaikos Ronenburgā”. Droši vien svinēšanā kas palika tikai to vadītāja aktiera Imanta Strada ziņā. Diena Ronenburgā izskanēja ar Mārča Auziņa koncertu un pārgāja Muzeju naktī. “Nākamgad būs gan tas, kas šogad, gan…,” noslēpumaini saka L.Vecgaile.