Tās mērķis – pulcināt zinātniekus, politiski represētos iedzīvotājus, muzeju darbiniekus, skolēnus un visus interesentus, lai kopīgi pētītu, diskutētu, ieklausītos, bet galvenais, atcerētos tos 20.gs. vidus notikumus, kas nenoliedzami ietekmē mūsu dzīvi vēl šodien.
Cēsu domes priekšsēdētājs Gints Šķenders: “14. jūnijā Latvijā atzīmēsim 65. gadadienu kopš masu deportācijām. Visas šīs atmiņas ir smeldzīgas, bet tās, protams, visvairāk izjūt tie, kuri staigājuši šos sāpju ceļus. Tomēr mums jāatceras, ka Latvijā būtībā nav nevienas ģimenes, kuru nebūtu skārusi izsūtīšana pirms un pēc otrā pasaules kara, kā arī karā piedzīvotais. Par vēstures notikumiem nevajadzētu nest pārestību sirdī, bet stāstīt par to jaunajai paaudzei, iemācot veidot nākotni.” Pilsētas mērs pateicās projekta veidotājiem, uzsverot Cēsu vēstures un mākslas muzeja speciālistes Māras Baķes, Cēsu valsts zonālā arhīva dokumentu saglabāšanas un izmantošanas daļas vadītājas Andas Opoļskas un izglītības nodaļās vadītājas Lolitas Kokinas nopelnus.
Konferences dalībniekus no Vācijas sveikt bija ieradies Mainsas bīskapa Villigisa ģimnāzijas, kas ir Cēsu pilsētas ģimnāzijas partnerskola, rektors Dr. Norberts Hemmers. Rektors pateicās par ielūgumu uz konferenci, atzīstot, ka novērtē to un izturas ar cieņu, jo, neraugoties uz latviešu tautas drūmām vēstures lappusēm, ielūgts cilvēks no tās tautas, kurai arī jāuzņemas daļa atbildības latviešu tautas ciešanās. No Mainsas birģermeistara un kultūras nodaļas priekšsēdētāja N. Hemmers G. Šķenderam dāvāja Gūtenberga drukātavā iespiesto vismazāko grāmatu pasaulē.
Ar ievadreferātu pārdomu formā uzstājās Dr. hist. Ilga Kreituse, runājot par personības lomu krīzes situācijā. Viņa uzdeva jautājumu, kāda loma katram no mums ir politiskā
valsts sistēmā, kad tā lauž tautu. I. Kreituse uzsvēra, ka vēstures notikumu veidotājus nevar dalīt tikai labajos un sliktajos, bet te būtu nepieciešams izvērtēt katra pilsoņa personīgo rīcību atsevišķi, akcentējot inteliģences atbildību valstij kritiskos notikumos.
Dr. hist. Heinrihs Strods no Latvijas okupācijas muzeja klausītājos izraisīja saviļņojumu, jo viņš piedalījies Cēsu 750 gades svinībās. Vēsturnieks referātā “Galvenās pretošanās formas pret okupācijas varu Latvijā (1941. – 1985.)” analizēja situācijas gan vienā, gan otrā ideoloģijas pusē. Šī paša muzeja vēsturnieks Andrejs Edvīns Feldmanis klausītājus aizrāva ar stāstījumu par Latvijas armijas dislokāciju Cēsīs okupācijas varas maiņas režīma laikā. Par Latvijas armijas sastāva izformēšanu un karavīru pretošanos padomju varai, kurā piedalījies arī viņa tēvs. A. E. Feldmanis ierosināja Cēsīs izveidot piemiņas zīmi tiem, kuri izrādīja pretestību padomju režīmam.
Cēsu muzeja speciāliste Māra Baķe iepazīstināja ar tikko izdoto grāmatu “Atgūstot mūsu atmiņu”. To savā īpašumā ieguva katrs konferences dalībnieks. Par dokumentu saglabāšanu dažādos laika periodos, to nozīmi, uzsverot dokumentālo liecību trūkumu laika posmā no 1940. līdz 1941. gadam, informēja Anda Opoļska.
Konferencei referātus bija sagatavojušas arī Cēsu pilsētas ģimnāzijas audzēknes – 11. klases skolnieces Ieva Šķendere un Linda Beča. Meitenes veikušas nopietnu darbu, pētot tēmu “Noziegumi un to raksturs Cēsu apriņķī saistībā ar lauksaimniecības kolektivizāciju Latvijā no 1941. – 1945. gadam”.
Konference ne tikai atklāja situāciju pirmajā padomju gadā Cēsīs, bet arī vēlāk. Projekta veidotāji aizvadītā gada rudenī viesojās pie izsūtītajiem latviešiem Tomskas apgabala Taras rajonā. Par šo ekspedīciju informēja Cēsu vēstures un mākslas muzeja vadītāja Dace Tabūne.
Konferencē tika nolasīti 13 referāti, vienā no tiem tika parādīta arī kaimiņu zemes Lietuvas situācija deportāciju laikā.
Līdz ar jaunām atziņām par 1940. – 1941. gada notikumiem Cēsu pusē un Latvijā konferences dalībnieki varēja iepazīties ar izstādi par politiskajām represijām Cēsu pusē un noskatīties režisores Dzintras Gekas jaunāko videofilmu par šo tēmu.
Komentāri