Amatas pamatskolā 6. – 9. klases skolēniem
pedagogi šonedēļ
piedāvāja
vēstures stundu par negaidītu tēmu. Stundā latviešu dzimtas simts gadus senu stāstu
atklāja skolas viešņa no Sibīrijas Irina Porosjatņikova,
kura Krasnojarskas apgabalā dzīvo ceturtajā paaudzē. Irina, amatiešu aicināta,
vasarā pirms diviem gadiem
jau bija ciemos un apguva Amatas novada, kā arī
Latvijas vēsturi 20. gadsimtā.
Pusaudžiem improvizētajā vēstures stundā bija viegli atbildēt uz skolotāju jautājumu, kurp no Latvijas labākas dzīves meklējumos patlaban dodas
tūkstošiem ģimeņu, bet viņiem
bija pārsteigums, ka pirms vairāk nekā simts gadiem latviešu ģimenes savas zemes un labākas iztikas meklējumos
devās uz pretējo pusi –
Sibīriju. Pedagogi jauniešiem atklāja, ka toreiz pārceļotāji uz Sibīriju devās projām labprātīgi, ņēma līdzi bērnus, jo bija nolēmuši dzimtenē
vairs neatgriezties
un
Sibīrijā radīt mazu Latviju. Irinas dzimtas stāsts apliecināja, ka kādu laiku tā arī noticis.
„No Liepnas mani vecvecāki Paulīne un Andris Baraduškas ar meitiņu Otīliju
aizbrauca 1904. gadā. Viņiem bija solīts, ka tur būs brīva zeme, kuru apstrādājot, varēs
veidot savu labklājību. Tas piepildījās,” stāstīja Irina. „ Pie tam mans vecvectēvs bija arī skroderis un daudzajām atbraucēju ģimenēm šuva apģērbus.” Baradušku ģimenē Sibīrijā piedzimuši vēl deviņi bērni, tajā skaitā Irinas vecmāmiņa Emma. Lai gan uz
senču dzimteni viņa nekad netika atbraukusi, arī tad, kad Irina
jau biju liela un pieteikusies
vecmāmiņu pavadīt, tomēr visu mūžu vecmāmiņa bijusi ļoti latviska latviete, gājusi
latviešu skolā. „No viņas esmu mantojusi latvisko garu,” atklāja viešņa, savas dzimtas stāstu gan
stāstot krievu valodā, jo latviski tekoši runāt nav iemācījusies. ” Mamma Velta latviski runāja tikai ar vecmāmiņu, kad abas vēlējās, lai es, maza būdama, nesaprastu, par ko ir runa. Tā vecāki mēdz darīt,” Amatas skolēniem skaidroja Irina.
No viņas jaunieši uzzināja, ka latviešu valodu Sibīrijā
tagad
var apgūt
kursos
Krasnojarskas latviešu biedrībā „Dzintars”. Biedrībā darbojas ne tikai latviešu izceļotāju pēcteči, bet arī 40. gados uz Sibīriju izsūtītie latvieši.
„Skolēniem stāsts par latviešiem izceļotājiem uz Sibīriju bija jaunums. Līdz šim
pamatskolas bērniem esam daudz stāstījuši par izsūtītajiem amatiešiem. Šoruden skolas teritorijā
uzcēlām zemnīcu, lai bērniem vēstures stundās
radītu labāku priekšstatu, kādos apstākļos Sibīrijā izsūtītajiem nācās dzīvot,” pastāstīja Sibīrijās izsūtītas amatietes, rakstnieces Melānijas Vanagas muzeja vadītāja, latviešu valodas
skolotāja Ingrīda Lāce.
Ciemos. Izsūtīto latviešu mājvietu Sibīrijā, kura nesen uzcelta pie Amatas pamatskolas,
ar lielu interesi aplūkoja
Irina Porosjatņikova, sibīriete ar latvisku izcelsmi, kura zināja stāstīt, ka Sibīrijā tādas vairs nekur nav redzamas.
Mairita Kaņepe
Komentāri