Vēstures lappuse, kuru nedrīkst aizšķirt

Nacionālo partizānu bunkurā Drabešu pagasta Meltu­ros, “Amadās”, Latvijas Na­cio­nālo partizānu piemiņas pasākums pulcēja interesentu kuplu loku no Vidzemes, Kur­zemes, Zemgales, Sēlijas un Rīgas.

“Cīņa bija bezcerīga, bet tā nebija veltīga. Viņiem bija cerība, ticība, ka Latvija būs brīva,” par nacionālajiem karavīriem teica nodibinājuma “Bru­nis” vadītājs Agris Šults. Viņš pirms 12 gadiem izveidoja bun­kuru, kura ekspozīcija iekārtota no personīgiem tā laika priekšmetiem. Apmek­lētāji arī var iepazīties ar    Agra    pierakstītajām nacionālo partizānu atmiņām.

“Laiks steidzas uz priekšu, to, kuri var kavēties atmiņās, ir aizvien mazāk, bet jaunajai paaudzei šis Latvijas vēstures laiks maz zināms vai vispār nezināms. Par to ir jārunā, jā­stāsta,” uzsvēra A.Šults. Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietniece Inese Suija-Marko­va atgādināja, ka, aizmirstot savas tautas vēsturi, zaudējam ceļu uz nākotni. “Par pēckara laiku, kad es mācījos skolā, rakstīja atbilstoši ideoloģijas vajadzībām vai noklusēja. Visos laikos bijuši cilvēki, kuri pretojušies okupāciju varām, cīnījušies par vērtībām, kuras būtiskas: dzīvību, brīvību, neatkarību, cieņpilnu attieksmi citam pret citu, cilvēku kā vērtību,” teica I.Suija-Markova un veltīja atzinīgus vārdus A.Šultam, kurš dokumentē atmiņas, ekskursijās dažādām paaudzēm stāsta par nacionālo partizānu pretošanos.

Gan vēsturnieki, gan novadpētnieki atzina, ka līdz šim nacionālo partizānu karš maz pētīts. To dara vien daži vēsturnieki, lielāko tiesu paveic vēstures entuziasti. Lai veiktu nopietnus pētījumus, būtu nepieciešams valsts pasūtījums.

Mag.hist. Haralds Bruņinieks 20 gadus pētījis nacionālo partizānu cīņas Sēlijā, sarakstījis grāmatu    “Nāvi mānot”. “Visā Lat­vijā nacionālo partizānu cīņa bija līdzīga. Tā bija    nežēlīga, vardarbīga, jo arī okupācijas vara rīkojās tāpat. Galvenais mērķis bija atjaunot Latvijas valstiskumu,” skaidroja H.Bruņinieks un uzsvēra, ka Latvijas valsts nebija gatavojusies partizānu karam. Pētot nacionālo partizānu darbību, viņš ticies ar daudziem bijušajiem karavīriem, atbalstītājiem, viņu kaimiņiem.    Vēsturnieks izpētījis arī vārda “mežabrāļi” iespējamo rašanos. “Aknīstē vairāki jaunieši, negribēdami dienēt sarkanajā armijā, iegāja mežā. Viņi nebija sagatavoti cīņām. 1945.gada 13. februārī notika lielākā kauja Aknīstē. Atmiņās ir stāsts, kā notika kauja, kā vīri izgāja no aplenkuma.    Pēc kaujas brālība vienojās sevi apzīmēt par mežabrāļiem. Tā bija sajūta, kopība un kopīgs mērķis. Dārgākais un vienīgais glābējs bija šautene,” pastāstīja vēsturnieks un piebilda, ka pamazām vien par mežabrāļiem sāka saukt tos, kuri pretojas padomju varai.

Vēsturnieks arī vērtēja, kā cīnījās mežabrāļi, kas stājās viņu rindās, kā viņi spēja    izdzīvot līdz pat 1952.gadam, H.Bruņinieks arī uzsvēra, ka, nenoliedzami, vardarbīga cīņa bija arī pret kolaboracionistiem. “Šodien ikvienam ir    jābūt skaidram, kas ir kolaboracionisms, sadarbība ar sve­šu varu. Šodienas situācija kaimiņos uzdod daudzus jautājumus, kuri jāizprot,” bilda vēsturnieks.

Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdētāja Emīla Gaiļa mātes dzimtā puse ir Liepas pagasts. “Biju iegādājies un lasīju grāmatu par nacionālajiem partizāniem, ienāca māte, interesējās, ko lasu. Kad atbildēju, ka par nacionālajiem partizāniem, viņa noteica: “Mans tēvs bija mežabrālis.” Tad uzzināju un sāku interesēties par savu dzimtu. Vectēvs    Alberts Daukšs ir no Liepas pagasta “Keviņiem”, bijis Latvijas armijas virsnieks, iebēdzis mežā. Māte, dzimusi Krī­pēna, māsa pulkvedim Krīpē­nam. Vispirms uzzināju par Kabiles kauju, tad    Rauņa kauju      blakus Vaives dzirnavām. Tajās piedalījās mans vectēvs,” atklāja E.Gailis un atgādināja, ka retu dzimtu Latvijā neskāra notikumi, kas saistīti ar okupācijas varu.

Vēstures entuziasts Ēvalds Krieviņš pastāstīja par mežabrāļu kauju ar čekistiem pie Rauņa. Tai viņa uzmanību pievērsis novadpētnieks Aivars Vilnis. “Perio­dikā par to rakstīts. Neoficiāli to esam nosaukuši par kauju pie Rauņa 1941.gada 3.jūlijā,” teica Ē. Krieviņš un uzsvēra, ka par pretošanās kaujām 1941. gadā nav bijuši pētījumi.

Tā kā atceres pasākums notika Baltu vienotības dienā, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Cēsu nodaļas vadītājs Māris Niklass pastāstīja, ka lietuvieši lepojas, ka    1952.gadā, kad Lietuvā jau bija ievesti tūkstoši    padomju karavīru un čekistu, lai nedēļas laikā izķemmētu visus Lietuvas mežus, partijas līderim, kurš bija lietuvietis, izdevās atturēt to darīt. 1965.gadā tika arestēts un nošauts pēdējais mežabrālis, bet viens igaunis nelegāli nodzīvoja līdz neatkarības atjaunošanai.

“Mums jāturas stipri kopā. Jābūt gataviem aizstāvēt savu zemi un valsti,” atgādināja M.Niklass.

Novadpētnieki no dažādiem novadiem dalījās pieredzē, kā vāc atmiņas, ierīko un uztura nacionālo karavīru piemiņas vietas.

“Mežabrāļi bunkurus cēla vienai ziemai. Šis kalpo jau 12 gadus, pienācis laiks atjaunot sijas. Mūs atbalsta gan pašvaldība, gan Nacionālo karavīru biedrība, gan ziedotāji, bet ieguldījumi    nepieciešami lieli. Šoziem darbi jāpaveic, lai    pavasarī varētu uzņemt skolēnu ekskursijas un ikvienu, kurš interesējas par vēsturi,” saka nodibinājuma “Brunis” vadītājs Agris Šults.