Vēsture dzīvo, kamēr to atceramies

Vidzemes šosejas 79.kilometrā ceļmalas uzkalniņā granīta piemineklis atgādina par pirmo latviešu karaspēka bruņoto sadursmi ar Padomju Krievijas Sarkano armiju. 

1918.gada 24.decembrī kapteiņa Artūra Jansona izlūku komanda ar smagā ložmetēja uguni aizkavēja Sarkanās ar­mijas izlūku virzīšanos no Cēsīm uz Ieriķiem.

Kaujas simtgadē pēc Strēlnieku apvienības  Cēsu nodaļas aktīvistu Māra Niklasa un Ēvalda Krie­viņa ierosmes, piesaistot ziedojumus un pašvaldības finansējumu, tika atklāta šī piemiņas vieta.

“Brīvība ir katras tautas lielākais dārgums, tomēr tā gandrīz vienmēr ir iegūta, pateicoties drosmīgu karavīru pūlēm un bieži vien arī smagiem upuriem,” atceres pasākumā teica Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietniece Inese Suija-Markova un uzsvēra, ka kauja pirms 106 gadiem atgādina, ka tikai vienots karaspēks spēj nodrošināt tautas neatkarību un tiesības uz pašnoteikšanos. Amatas apvienības pārvaldes vadītāja Elita Eglīte atgādināja, ka piemiņas vieta    ir nozīmīga Lat­vijas vēstures apzināšanā un izzināšanā.

Nacionālo bruņoto spēku Instruk­toru skolas galvenais virsseržants Aigars Kūms ikvienu, īpaši jaunsargus, mudināja izprast, ka pirmā kauja katram karavīram ir pati svarīgākā, kuru atceras uz mūžu. “Vēl ir bezbēdība, pārgalvība un arī baiļu un sevis pārvarēšana. Panākumu gūšana pirmajā kaujā ir sevis apliecināšana,” sacīja A.Kūms.

Jaunsardzes centra 3.novada pārvaldes jaunsargu instruktors Lauris Bahmanis “Druvai” pastāstīja, ka jaunsargi ir ļoti atsaucīgi, labprāt piedalās  patriotiskos pasākumos. “Kad esi dalībnieks, nevis vēro no malas, tas liek aizdomāties, ceļ pašapziņu,” atzina jaunsargu vadītājs, bet jaunsargs Armands Vītols  piebilda, ka katrā pasākumā gūst jaunas zināšanas par vēsturi.  Savukārt Arvīds Dambis sacīja, ka, stāvot goda sar­dzē pie karoga, gūst fizisko rūdījumu.

Piemiņas pasākumā    no Cēsu muzeja krājuma bija deponēts    2010.gadā atjaunotais Cēsu rotas karogs. Tajā izšūti vārdi – “Cēsu rota”, “Visu par Latviju”. Rīko­jums par Cēsu rotas dibināšanu parakstīts 1918.gada decembrī Cēsu Jaunajā pilī.

Latvijas vēsture savas lappuses atšķir tiem, kuri par to interesējas. M.Niklass atceras, kā ar tēlnieku Andreju Jansonu braukuši garām Vāverkrogam, mākslinieks ieminējies, ka te tēva brālis karojis. Tas rosināja meklēt informāciju. “Jau 1918.gada novembrī virsleitnants Artūrs Jansons izveidoja Cēsu rotu – pirmo Latvijas armijas vienību. 23.decembrī rota atstāja Cēsis un atkāpās uz Ieriķiem. 24.decembrī tika izveidotas trīs izlūku grupas. A.Jan­sona grupa virzījās pa Vidzemes šoseju, kā pieredzējis 1.pasaules kara karavīrs, viņš izvēlējās stratēģisku vietu, kur novietot lielgabalu. Tagad te ir piemiņas akmens. Visi Jansona grupas dalībnieki tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Diemžēl pārējās abas grupas krita ienaidnieka rokā un karavīri tika nogalināti,” vēstures faktus atgādināja M.Nik­lass un atklāja, ka fakts par trīs izlūku grupām uzzināts, kad rokās nonākusi kājnieku pulka komandiera vēstule rīcības komitejai, ka vajag iemūžināt arī to divu izlūkgrupu karavīru piemiņu, kuri    krita sarkano gūstā un nošauti. “Diemžēl Neatkarības karš nav tā tēma, ko vēsturnieki pēta, par nošautajiem izlūkiem vēsturē nav minēts,” bilda M.Niklass.

Katra piemiņas vieta ne tikai rosina uzzināt vairāk par cilvēkiem, kas te godināti, bet arī saglabā stāstus par tiem, kuri šīs vietas veidoja. Savi stāsti ir Kristeram Briedim un Raivim Riekstiņam. Tolaik abi mācījās tehnikumā Priekuļos. Pasniedzējs M.Niklass pēc stundām jauniešus veda uz pieminekļa būvlaukumu. “Gan palīdzējām noņemt sastatnes, gan līdzinājām apkārtni,” pastāstīja K.Briedis, bet R.Riekstiņš    piebilda, ka tā laika talcinieki, ja vien ir iespēja, te piedalās atceres pasākumos.

Izskanēja kopīgi dziedātā “Es karā aiziedams”, pieminekļa pakājē dega sarkanbaltsarkanas svecītes.