Latvijā ir izveidotas aptuveni 400 iedzīvotāju padomes. To mērķis ir vairāk iesaistīt iedzīvotājus pašvaldību darbā pēc lielo novadu izveidošanas, kad vietvara attālinājusies. Tās ir konsultatīvas institūcijas, kas sadarbojas ar pašvaldību, pārstāv vietējās kopienas intereses un ierosina risinājumus teritorijas attīstībai. Pērn jūlijā Skujenē tika ievēlēta Cēsu novadā pirmā iedzīvotāju padome. Patlaban izveidotas 15 iedzīvotāju padomes. Aizvien tās nav ievēlētas astoņos pagastos.

Ievēlēti un brīvprātīgi strādā kopienas labā

Iedzīvotāju padomes Cēsu novadā sāka veidoties pērn. Darbības modelis rodas pamazām

Ko dara iedzīvotāju padomes, kas paveikts, iecerēts, kā veidojas sadarbība ar iedzīvotājiem un pašvaldību, “Druva” uz sarunu redakcijā aicināja padomju priekšsēdētājus: Gvido Laugu no Straupes, Armandu Sīlīti no Cēsīm, Daci Potašu no Taurenes un padomes priekšsēdētāja vietnieku Juri Susekli no Drabešiem. Sarunu vadīja redaktore Andra Gaņģe, piedalījās korespondentes Iveta Rozentāle, Līga Salnite un Sarmīte Feldmane.

-Vēlētas iedzīvotāju padomes ir jaunums. Vai pašiem ir izkristalizējies, ko padome var izdarīt, ir skaidri mērķi?

D. Potaša: – Taurenes iedzīvotāju padomes ikdiena nav viegla. Atskatoties uz pēdējiem gadu desmitiem, administratīvās reformas, kas skārušas  pagastu, bijušas sāpīgas un atstājušas nospiedumu. Jaunākā    paaudze to tā neizjūt, bet vecākajai  ir dziļas atmiņas. Lai kaut ko izmainītu, daudz ko nogludinātu, padomei vajag ļoti lielu spēku. Primārais, par ko taurenieši interesējas, ir saimnieciskie jautājumi – ūdens, siltuma apgāde. Tas nav padomei risināms jautājums, ir grūti to izskaidrot. Vēl aktuāli arī vides un drošības jautājumi. Padome ir salmiņš, pie kura pieķerties. Ir ļoti daudz zvanu, sarunu.

A. Sīlītis: – Sākumā pašiem un arī cēsniekiem nebija skaidrs, kas ir iedzīvotāju padome. Mēs tikai sākam iekustēties darbam, mēģinām saprast, meklējam veidus, kā komunicēt, saprast pilsētnieku vajadzības, kā par tām informēt pašvaldību. Pirmais gads, pieļauju, tā arī paies, meklējot sadarbības modeli. Nākamgad varētu būt skaidrs mehānisms. Cēsniekiem jāsaprot, ka iedzīvotāju padome ir iedzīvotāju atbalsts, nevis rīks, ar kura starpniecību nodot ziņu pašvaldībai. Vispirms ir sarunas, secinājumi, tad ar konkrētu priekšlikumu vai vajadzību vēršamies pašvaldībā. Svarīgi veidot komunikāciju, varbūt kāda problēma skar tikai vienu vai pāris cilvēku un to var atrisināt paši, jāatrod rīks, lai vērtētu, saprastu. Gribam, lai tikšanās reizēs, kad runājam par konkrētām tēmām, būtu vairāk apmeklētāju. Ar laiku domājam tikšanās rīkot arī apkaimēs, jo katrā ir kādas cits aktualitātes.

J. Suseklis: - Pozitīvi, ka Drabešu pagasts ir ekonomiski aktīvs, un, jo cilvēks aizņemtāks, jo mazāk viņu interesē tas, kas notiek apkārt. Pagastā ir desmit apdzīvotu vietu. Padomē esam  septiņi. Mums bija tikšanās Līvos, Ieriķos, Amatā. No Meijermuižas uz Līviem cilvēki nebrauc, bet Meijermuižā nav, kur visiem satikties.

Tiekoties ar iedzīvotājiem, bija patīkami dzirdēt reālus priekšlikumus. Tos pierakstām, aizsūtam pašvaldības centrālajai administrācijai, bet tad tie atnāk atpakaļ uz apvienības pārvaldi, kurai nav naudas, lai ierosinājumus īstenotu. Apvienības pārvaldes vadītāja pateica, ka no ieriķiešu priekšlikumiem divu īstenošana nākamgad jāieliek budžetā.

G. Lauga: – Tāpat kā cēsnieki cenšamies saprast, ko un kā varam izdarīt. Uz pirmo iedzīvotāju padomes sapulci neatnāca neviens straupietis. Pēc tam bija komentāri, ka nav zinājuši, uz otro jau bija vairāk. Izveidojām vacapā Straupes komūnu. Iedzīvotāji ir sapratuši, ka esam tilts starp viņiem un paš­valdību, ka var iesniegt jautājumus, meklēsim atbildes.

-Iedzīvotāji runā par jautājumiem, kas jārisina pašvaldībai – ceļš jāremontē, ūdens un kanalizācijas problēmām.

A. Sīlītis: – Viņi vēršas padomē, jo ir jau nodevuši ziņu pašvaldībai, bet rīcība neseko, atbildes arī nav. Cilvēkiem ir jautājums, vai kaut kas tiks darīts un kad. Padomei ir iespēja saņemt atbildi un tālāk informēt iedzīvotājus.
J. Suseklis: – Mums arī ir vacapa grupa. Katru dienu ir kāds ieraksts, lasām un reaģējam, bet katrā pagastā taču ir kāds, kurš regulāri par kaut ko sūdzas. Ir arī daudzas vērtīgas domas. Protams, iedzīvotāju aktivitāte varētu būt lielāka.

A. Sīlītis: – Mums vacapa grupā ir noteikumi, nedrīkst ziņas sūtīt naktī. Ja noteikumus pārkāp, tiec izslēgts.

D. Potaša: – Taurenē ir past­kastīte priekšlikumiem, to reizi nedēļā iztukšojam. Dažreiz tā bijusi diezgan pilna. Daļa ir saim­niecisko jautājumu, bet ir daudz labu ideju, kuras satiekoties varam apspriest un vērtēt, ko darīt tālāk.

G. Lauga: – Straupē ir past­kastīte, un kultūras darbiniece, padomes locekle, regulāri izņem vēstules.

-Vai tā nav pretruna, ka paš­valdības darbinieks ir arī padomes loceklis? Jā, viņš ir iedzīvotājs, bet vai padome pārstāv iedzīvotājus vai darba devēju – pašvaldību?

A. Sīlītis: – Likums to neliedz. Iedzīvotāji viņu ir ievēlējuši. Kad ir padomes sēde, viņš ir tās loceklis.

D. Potaša: – Ir arī savs ieguvums, jo zini, kā pašvaldībā tiek risināti jautājumi, pieņemti lēmumi. Tas padomes darbu atvieglo, ja padomē ir pašvaldības darbinieks, uz ne vienu vien jautājumu uzreiz varam atbildēt. Tie, kuri piedalās sēdē, uzreiz saņem atbildi, tā nav jāgaida.

J. Suseklis: – Padomē no septiņiem divi esam pašvaldības darbinieki.

-Jūs piekritāt strādāt padomē. Vai ir kāda vilšanās, vai labāk iepazināt iedzīvotājus, viņu vajadzības, ikdienas problēmas, kas pirms tam  pašus neskāra?

J. Suseklis: – Cilvēkus pazīstu. Cik varu palīdzēt? Bieži vien svarīgākais ir izskaidrot reālo situāciju. Daudzi iedomājas, ka domē ir pilns seifs ar naudu, kuru tikai negrib dot. Ja izstāsta, ka tā tomēr nav, saprot.

D. Potaša: – Sapratu, ka jāpiesakās padomē, jo varu savējiem palīdzēt, tas bija būtiskākais. Sākumā jānogludina iedzīvotāju un pašvaldības nesaskaņas, kas uzkāpušas debesīs, un redzēju, ka varu līdzēt. Vilšanās nav, jāturpina.

Strādājam tikai piecus mēnešus, tas ir ļoti mazs laiks. Pamazām saprotu, ko varu, cik daudz varu, kur ir tā robeža, līdz kurai spēju palīdzēt. Taureniešu gaidas ir ļoti lielas    Katrā tikšanās reizē stāstām, kādi ir padomes pienākumi un iespējas. Pirmajā tikšanās reizē bija sajūta, ka iedzīvotāji domā – esmu ievēlēta un esmu Taurenes pagasta priekšniece. Taču man ir tiešais darbs, un vezums, ko vajadzētu izdarīt, ir ļoti smags, nav viegli ar visu tikt galā.

G. Lauga: – Un iedzīvotāji uzsver, ka esam ievēlēti.

A. Sīlītis: – Pieteicos padomei, jo man daudz, kas Cēsīs izdarīts, nepatīk. Uzskatu, ka labāk nevis runāt, bet iesaistīties, lai kaut ko mainītu. Domāju, ir arī citi, kuri domā tāpat. Pirmajās tikšanās reizēs bija ļoti asas diskusijas, bija tādi, kuri uzskatīja, ka padome ir saistīta ar politiku, bija jāskaidro, ka tas tā nav. Arī tas, ka neesam paš­valdības iestāde. Padome ir tādi paši cēsnieki kā visi citi iedzīvotāji. Taču esam gatavi būt starpnieki starp domi un ikviena interesēm. Pēdējās tikšanās reizes bija ļoti saturīgas, ar konkrētiem priekšlikumiem.

-Esat savākuši idejas, nodevuši pašvaldībai, vai ir saņemta atbilde?
   

A. Sīlītis:– Katra tikšanās ar cēsniekiem ir par citu tēmu. Par transporta kustību bija asa viedokļu apmaiņa, bet ieguvām skaidrojumu, kāpēc risinājumi ir tādi, kādi ir. Veidojam digitālo platformu, kurā iedzīvotāji varēs pašvaldībai nodot ziņu. Cēsu kartē ikviens varēs iezīmēt problēmu un turpat pašvaldība sniegt atbildi, piemēram, kad gaidāmi remontdarbi.

Bieži gadās, ka nav informācijas par ikdienas situācijām. Piemēram, cilvēks brauc ierasto maršrutu, bet galā iela izrādās slēgta. Informācijai ir tikai paš­valdības sociālie mediji, bet ir nepieciešama platforma tieši iedzīvotājiem.

Kartē varēs atzīmēt priekšlikumu, piemēram, te vajag gājēju pāreju, ja vēl kāds uzskatīs tāpat, varēs šo ziņu atbalstīt. Jo lielāks atbalsts, jo skaidrāks, ka daudziem tas ir svarīgi. Paš­valdība redzēs, ka iedzīvotāji uzskata, ka ir problēma, un, cerams, pievērsīs uzmanību. Tā notiks saziņa. Ja pašvaldība kaut ko dara, bet iedzīvotāji to nezina, tad ir baumas un kašķi. Strādājam pie šī rīka izstrādes.

-Kas finansēs kartes izstrādi, uzturēšanu?

A. Sīlītis: – Esmu inženieris programmētājs, man ir zināšanas, esmu uzņēmies to pats izdarīt. Redzēsim, cik aktīvi platforma tiks izmantota.   

J. Suseklis: – Drabešu padomi ievēlēja tieši tad, kad tika apspriests teritorijas plānojums. Tas visvairāk skar tieši drabesiešus. Otrs svarīgs jautājums bija apbūve   Āraišos, pret ko iebilda iedzīvotāji. Ko varējām darīt? Uzklausījām, aizgāju uz domi, ierosināju priekšlikumus otrajam lasījumam. Vai ņems vērā, redzēsim.

Ieriķos iedzīvotāji lūdza, lai uzstāda divas apgaismojuma lampas, jo bērni iet pa tumsu. Aizsūtījām nepieciešamību uz centrālo administrāciju, tā pārsūtīja apvienības pārvaldei, bet tai budžetā naudas nav. Esam neziņā un ieriķiešiem neko pateikt nevaram.

-Vai ir sajūta, ka padome apvieno un iedvesmo iedzīvotājus? Ņemot vērā, cik maz iedzīvotāju jūs ir ievēlējuši?

J. Suseklis: – Esam darbības sākumā.

A. Sīlītis: – Speram soli, lai iedzīvotāji iznāktu no savām mājām, iesaistītos kopienai aktuālo jautājumu risināšanā. Pilsētā tas nav tik vienkārši. Tie, kuri nāk uz tikšanos, parunāties, liela daļa ir jaunie cēsnieki. Viņi grib iepazīt pilsētu, uzzināt, kādas pilsētā ir iespējas, kādas problēmas, jo nav, kur to uzzināt. Jaunajam cēsniekam, kura ģimene pārcēlusies pirms mēneša, jautāju, kāpēc izvēlējās dzīvot tieši Cēsīs. Viņš uzsvēra, ka Cēsis ir klusa pilsēta, te ir kvalitatīva izglītība, daudzveidīga kultūras dzīve. Par padomi viņš tālāk nodos ziņu sev pazīstamiem. Ja tiks gūta pārliecība, ka padome kaut ko spēj izdarīt, tad arī redzēsim iedzīvotāju attieksmi.

D. Potaša: – Cilvēki grib, lai viss notiek ātri, bet tas nav iespējams. Ja pierādīsies, ka ieteiktās idejas tiek īstenotas, tad būs uzticēšanās. Protams, lai kaut ko izdarītu, vajag naudu. Idejas, kuras nodevām apvienības pārvaldei, ir ieliktas kā prioritātes Taurenes pagastā, bet tās īstenot varēs, kad iegūs naudu, pārdodot kādu nekustamo īpašumu. Nākamreiz, tiekoties ar domes vadību, jautāšu, kāpēc tā, ja šīs vajadzības ir prioritāšu sarakstā. Tas nešķiet īsti pareizi.

Domei bija jāiesniedz pagastā prioritāri darāmie darbi, kurus var paveikt par 15 tūkstošiem eiro. Domājām, lēmām, aizsūtījām. Tad dome nolēma, ka padomju lemšanai tiks atvēlēts finansējums – četri eiro par katru deklarēto iedzīvotāju. Mums tie ir 2796 eiro. Tas bija sāpīgi, jo sarunās pašvaldība teica, ka katrai padomei būs šie 15 tūkstoši eiro un kopā novada padomēm atvēlēti simts tūkstoši, kurus sadalīs vienādi. Tad būtu, ar ko strādāt, apvienības pārvalde varētu īstenot iedzīvotāju ierosinājumus.   

G. Lauga: – Vismaz kaut ko iedeva. Idejas ir, vēl skaidri nezinām, kur naudu izmantosim. Tikšanās reizē ar domes vadību izskanēja, ka šīgada naudu varēs izmantot arī nākamgad.

A. Sīlītis: – Ja finansējumu dalīja pēc iedzīvotāju skaita, tad Cēsu padomei vajadzēja būt krietni vairāk, bet saprotam, ka tas nebūtu godīgi pret pagastiem. Piekrītu, ka visām padomēm vajadzēja vienādu finansējumu.

J. Suseklis: – Labi, ka Priekuļos, kas ir liels pagasts, nav padomes, tad pārējiem paliktu vēl mazāk naudas. Sa­protams, ka naudas nekad nebūs tik, cik vajadzētu, bet skumji, ka ieteiktie priekšlikumi tā arī paliks plauktā. No padomei piešķirtās naudas piecus tūkstošus atvēlējām Ieriķu sporta laukumam un četrus Līvu volejbola laukumam. Lai iecerēto izdarītu, apvienības pārvalde dos vēl papildu finansējumu.    

-Pašvaldība daudzkārt uzsvērsi, ka ir dažādi projektu konkursi, arī iespēja pieteikt savu ideju līdzdalības budžeta finansējumam.

D. Potaša: -    Iesniedzām divus pieteikumus kultūras projektu konkursā Taurenes jubilejai, kur gūts atbalsts. Arī līdzdalības budžetam esam iesnieguši divus projektus. Novada konkursiem pieteikumi nav sarežģīti. Ja ir ideja, var uzrakstīt. Bet šogad visos konkursos ir daudz pretendentu. Man šķiet, tas ir iedzīvotāju padomju nopelns. Iedzīvotāji sasparojušies, iespējams, padomes pamudinājušas rakstīt, varbūt ir vairāk informācijas.   

J. Suseklis: – Par līdzdalības budžetu ir iedzīvotāju balsošana, nekad nevar zināt iznākumu.    

-Ko darīt, ja padomē nav projektu rakstītāja?

J. Suseklis: – Mums jau tie nav jāraksta, tikai jāpasaka ideja, to rakstīs pašvaldības speci­ālisti.

-Kāpēc tik daudzos pagastos aizvien nav iedzīvotāju padomju?

D. Potaša: – Pieļauju, ka pagastos, kur iedzīvotāji ir apmierināti, viņi nejūt vajadzību veidot padomi.

A. Sīlītis: -  Veicām aptauju, kurā piedalījās 300 cēsnieki, tas pilsētai nav daudz, bet pietiekami, lai saprastu noskaņojumu. Ir sīkumi, bet kopumā iedzīvotāji ar to, kas notiek pilsētā, bija apmierināti, saprotot, ka visu uzreiz nevar izdarīt. Ja būtu zināmi plāni, tad varētu sekot, vai laikā tiek izdarīts, kāpēc darbs kavējas. Runājot ar cēsniekiem, viņi atzina, ka nav vajadzības nākt uz sapulcēm, jo to, kas pilsētā notiek, pieņem. Ja uz tikšanos atnāk 20, tas jau ir daudz.

-Vai padomēm vajadzētu rosināt iedzīvotājus uz sabiedriskiem pasākumiem, piemēram, talkām, sakopt kaut ko?

D. Potaša:  – Aktīvie seniori noteikti būtu ar mieru, bet kādam ir viss jānoorganizē. Pa­domes locekļi ikdienā strādā, ir ģimenes, kad?  Teritorijas sakopšana ir saimnieciskā dienesta darbs.

J. Suseklis: – Padomē ir viens pensionārs, kurš nestrādā, pārējie strādā. Darbs padomē ir sabiedriskais darbs, par kuru atalgojumu nesaņemam. Padomei atvēlam brīvo laiku – vakarus, brīvdienas.

-Ja ir stipra kopiena, ir stiprs pagasts un iedzīvotāji jūtas labi. Ko kopienas saliedēšanā var darīt padome?

G. Lauga: – Straupē ir stipra kopiena. Padome mēģinām izvilkt cilvēkus uz sarunām, lai saprastu, kas nepieciešams. Vajag mazos rezultātus, lai iegūtu uzticēšanos, ka kaut ko varam izdarīt.

D. Potaša:  – Pēc gada Taurenes un Dzērbenes padomes varēs kaut ko vairāk pastāstīt, esam iesaistījušies programmā “Drošās kopienas”, kas    atbalsta apkaimju kopienas ceļā uz drošāku savas dzīvesvidi, iepazīstoties un sadarbojoties kopīgam labumam. Mācīsimies, kā saliedēties, izstrādāsim kopīgu iniciatīvu.  Pēc sarunām ar taureniešiem un dzērbeniešiem abas padomes aktualizējām gājēju celiņa nepieciešamību no Taurenes līdz Dzērbenei. Īpaši uz to uzmanību vērsa jaunās ģimenes. Abas padomes tikāmies, vienojāmies vākt iedzīvotāju parakstus, vēstules tiks nosūtītas domei un “Latvijas Valsts ceļiem”. Bija iedzīvotāji, kuri teica, ka tas ir kārtējais sapnis, bet, ja neko nedarīsim, vai tad celiņš būs?   

-Padomēm ir arī tiesības, viena no tām – sniegt domei viedokli pēc tās pieprasījuma. Vai kāds ir jautājis?

A. Sīlītis: – Mums nav pra­sīts.

D. Potaša: – Apvienības pārvalde jautā. Mums ir laba sadarbība, satiekamies, izrunājam, ja arī kādu problēmu nevar atrisināt, padome ir    informēta. Bu­džetam iesniedzām priekšlikumus, augustā tiksimies, vērtēsim, kas izdarīts, kas nav.

G. Lauga: – Pašvaldība nav prasījusi padomes viedokli.

J. Suseklis: – Strādājam sazobē ar apvienības pārvaldi.

D. Potaša: – Nākotnē liels slogs padomēm varētu būt, ja pašvaldības darbinieki atbildību centīsies novelt uz padomi. Kad iedzīvotāji kaut ko prasīs paš­valdībai, tā atbildēs, ka padome to nav prasījusi. Katrā pagastā ir daudz   vajadzību, būtu svarīgi analizēt, ko apvienības pārvalde var izdarīt.

-Ko jūs gribētu paveikt un ko ieteiktu citām padomēm?

A. Sīlītis: - Katrā vietā situācija ir cita, un katrai padomei ir savs stāsts.   

G. Lauga: – Kādu brīdi gan bijusi sajūta, kāpēc man to vajag, bet  saprotu, ka vajag, jo kādam ir jābūt celmlauzim. Pieteicos, sakot, ka gribu kaut ko izdarīt savam pagastam, un uz to ir jākoncentrējas. Jāsaprot, ka cilvēkiem viedokļi dažādi, bet visi grib, lai kaut kas tiktu izdarīts, lai dzīvi, ikdienu uzlabotu.

J. Suseklis: – Ir sākums. Ja ir aktuāla problēma, cilvēki paši mūs atrod. Esam ievēlēti uz trim gadiem, pēc tiem redzēsim, ko esam paveikuši. Vai būs cilvēki, kas gribēs darboties padomēs?  Vajadzētu padomēm pieredzes apmaiņu, piemēram, kā šī saruna “Druvā”.

D. Potaša: – Atrodiet laiku sarunām, ja tas izdosies, tiksim galā ar daudziem jautājumiem un problēmām. Ja nerunāsimies, neizdosies. Lai pietiek spēka un  nav tā, ka dari, dari un saņem pretsitienu. Tad var pietrūkt spēka.