15. oktobris ir Starptautiskā baltā spieķa diena.
Baltais spieķis palīdz neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem pārvietoties, laikus konstatējot un apejot šķēršļus. Spieķis ir arī norāde apkārtējiem, ka šim gājējam ir īpašas vajadzības. Latvijas Neredzīgo biedrības (LNB) Cēsu teritoriālās organizācijas biedri šo dienu atzīmēs kuplā skaitā.
“Mums patīk svinēt svētkus, un Baltā spieķa diena arī ir diena, kad mums ir iemesls sanākt kopā,” saka Cēsu teritoriālās organizācijas priekšsēdētāja Aija Rīvīte. “Piektdien mācīsimies spēles, darināsim rokdarbus, degustēsim saimnieču sagatavotos gardumus. Tie, kas vēlēsies, kādā reizē mūsu rehabilitācijas centrā varēs iemācīties tos gatavot. Tā, kopīgi svinot, motivējam nepalikt mājās, bet iziet sabiedrībā, jo katrs, kurš to izdara, ir piemērs arī citiem.”
Nereti visgrūtākais ir iedrošināt neredzīgo cilvēku spert soli ārpus mājas, katram jāatrod sava pieeja: saruna, tuvinieka atbalsts, cilvēks, kas atved uz biedrību vai rehabilitācijas centru. Biedrības un rehabilitācijas centra telpas ir vienuviet, tajās darbojas tie paši cilvēki, tāpēc A.Rīvīte teic, ka grūti nodalīt, kur beidzas biedrība un sākas rehabilitācijas centrs. “Cilvēki atnāk uz biedrību, lai uzzinātu, ko iespējams darīt, pēc tam jau seko darbs rehabilitācijas centrā,” stāsta A.Rīvīte un vērtē: “Ja cilvēks tikko zaudējis redzi, viņam šķiet - dzīvei svītra ir pāri, bet mūsu biedri apliecina – tā nav ne personīgajā, ne profesionālajā ziņā. Atnākt uz biedrību vai rehabilitācijas centru ir solis ārā no mājas un solis tuvāk iespējai integrēties sabiedrībā. Apzinoties, cik daudz tomēr var izdarīt paši, neredzīgie cilvēki kļūst drošāki un gatavi mācīties, adaptēties.”
LNB Rehabilitācijas centra Cēsu filiālē pavisam nesen pabeigts remonts, telpas ir gaišas un omulīgas. Centrā pieejamas četras sociālās rehabilitācijas programmas, kas ietver gan pašaprūpes iemaņu apguvi, prasmes pārvietoties, lasīt neredzīgajiem pielāgotus izdevumus, gan strādāt ar datoru, apgūt pielāgotas sportiskas aktivitātes, kā arī radoši izpausties.
Rehabilitācijas mērķis ir palīdzēt cilvēkiem ar redzes invaliditāti kļūt iespējami neatkarīgākiem, pilnveidot ikdienā nepieciešamās prasmes, lai celtos viņu pašvērtība, saprotot, cik daudz katrs pats var izdarīt, saka LNB Rehabilitācijas centra Cēsu filiāles vadītāja Zaiga Liepiņa. Viņa atklāj, ka daudzi vēlas apgūt pašaprūpes prasmes, kas ietver arī ēst gatavošanu: “Klientiem ļoti patīk iemācīties gatavot dažādus ēdienus, tāpēc arvien meklējam jaunas un jaunas receptes, ko apgūt. Ja cilvēk nevar atbraukt pie mums, braucam arī uz mājām, kur apmācām ēst gatavošanā. To novērtē visa ģimene, iemācoties gatavot, cilvēks rūpējas ne tikai par sevi, bet visiem mājiniekiem.”
Rehabilitācijas centrā iecienītas arī sportiskās aktivitātes. Šoudauns jeb galda teniss neredzīgajiem ir vispopulārākais neredzīgo un vājredzīgo sporta veids visā Latvijā. Latviešu spēlētāju prasmes ir tik labas, ka arī starptautiskās neredzīgo sporta sacensībās šoudaunā iegūta uzvara. Arī centra Cēsu filiāles klienti nereti piedalās dažādās sacensībās. “Druva” centrā satika tobrīd novusu spēlējošo Viktoru Zariņu, Līgu Landrāti un Aigiju Tēraudu, kura atbraukusi no Siguldas.
Viņi teic, ka labprāt nāk uz rehabilitācijas centru neatkarīgi no tā, cik grūti tas kādreiz, jo iznākšana no mājām nozīmē saskarsmi ar dažādiem cilvēkiem, ne vienmēr saprotošiem. Tāpat iziešana sabiedrībā saistīta ar pārvietošanos, kas var būt izaicinājumu pilna. Ar smaidu A.Rīvīte teic, ka nākamgad ceru uz remontu Krišjāņa Valdemāra ielā, kur atrodas neredzīgo ēka: “Solījums bijis jau ļoti sen, bet tagad ceram, ka varētu īstenoties.” Ceļa mērošana ir grūtāka, ja līst lietus, var nepamanīt peļķi, ja ir sniegs, iešana ir nedrošāka, rudenī ātrāk iestājas tumsa, kad arī grūtāk pārvietoties. Viktors, Līga un Aigija apstiprina, ka viņi izjūt to, ka Cēsīs ienākuši nomas skrejriteņi, tie nereti mēdz gadīties ceļā. A.Rīvīte saka: “Skaidrs, cilvēkiem, kuri pārvietojas ar balto spieķi, nav patīkami, ja ceļam priekšā ir šķērslis, jo īpaši, ja tas novietots uz neredzīgajiem cilvēkiem domātās vadlīnijas, kas ir orientieris izvēlētajam virzienam un pa kuru tiek virzīts baltais spieķis. Tomēr redzam, ka daudzi skrejriteņus izmanto, tātad tie viņiem ir noderīgi.”
Analizējot iekļūšanu telpās, sarunas dalībnieki atzīst, ka bīstamas ir stiklotas durvis, kuras var nepamanīt, tāpēc ļoti svarīgs ir brīdinājuma krāsojums uz tām. Aija Rīvīte vērtē, ka veikalos ir ļoti pieņemoša attieksme pret vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem, ļaujot nepieciešamo mierīgi izvēlēties. Uzsverot, cik daudz laba ir Cēsu klīnikā, A.Rīvīte piebilst, ka tomēr tajā bez asistenta nav iespējams visu izdarīt, jo, piemēram, reģistratūrā kārtas numuri netiek nosaukti skaļi, neredzīgs cilvēks nevar zināt, ka pienākusi viņa rinda. Arī kabinetu numuriem vajadzētu atrasties cilvēka acu augstumā, lai būtu labāk saredzami vājredzīgajiem. Viņa norāda, ka diemžēl akūti trūkst asistentu: “Ir cilvēki, kuri asistentam pat būtu gatavi maksāt, bet speciālistu nav. Parasti izlīdzas ar ģimenes locekļu atbalstu, arī biedrībā cits citam izpalīdz, tomēr, ja, piemēram, jābrauc uz Rīgu pie ārsta, asistents būtu ļoti nepieciešams.”
Aija Rīvīte neslēpj, ka biedrības biedri tieši tāpat kā lielākā daļa sabiedrības satraucas par ekonomisko situāciju, mazajām pensijām, ar kurām ne vienmēr var normāli izdzīvot. Tomēr viņa uzsver, ka vājredzīgie un neredzīgie cilvēki pilsētā jūtas ļoti labi un lielākoties paši ar visu spēj tikt galā. Tāpat viņa teic, ka neredzīgie nejūtas nekādā veidā atstāti malā: “Esam visur aicināti piedalīties, mums nav nekādu pretenziju. Cēsīs jūtamies labi un lepojamies ar pilsētu.”
Komentāri