Smaidīt dzīvei pretī
Pensionētā zobārste Ināra Plāmša atzīst, ka katram vecumam ir gan savi plusi, gan mīnusi. „Kad vēl biju darba dzīvē, katru rītu ar prieku gaidīju mazos pacientus, kuri pie manis nāca ar smaidu, jo zobu regulētājs strādā bez sāpēm. Kad pēc dar-bā ilgi pavadītiem gadiem cilvēks aiziet pelnītā atpūtā, tad grūti uzreiz pierast pie jaunās dzīves.
Sevišķi grūti ir tad, ja esi strādājis darbu pēc sirds aicinājuma. Darbā paliek liela daļa no tevis paša,” pārliecinājusies I. Plāmša. Jautāta, cik viņai gadu, dakterīte šķelmīgi aizrāda: „Sievietēm pēc piecdesmit nav ērti teikt savu gadu skaitu. Mana mammīte vēl 93 gados gāja uz Imanta Kokara koncertiem. Man līdz tam vecumam vēl samērā tālu. Gadiem nav nozīmes, ja cilvēks prot smaidīt dzīvei pretī. Saskatīsim tikai jauko un būs labi,” mundri saka I. Plāmša. Viņa uz daudzām lietām skatās pēc kaut kur izlasītas pamācības: „Ja kaut kas jauks pasaulē gadījies ar tevi vai tev tuviem cilvēkiem, vajag ierakstīt burtnīciņā, katru dienu krāt gaišos un pozitīvos brīžus.” Mana māmuļa bija skolotāja, ļoti īsta savā profesijā. Tagad pie viņas eju uz kapiņiem. Kādu dienu man pretī nāca sunītis, pavisam skumjš. Jautāju: “Kur tu tāds bēdīgs?” Sunītis paskatījās uz mani, nāca pretī, kustināja astīti un savas ķepas uzlika man uz pleciem. Dzīvnieki jūt cilvēka noskaņojumu. Dzīvē vienmēr vados pēc pamācības: “Netaupi labu vārdu rītdienai, jo rītdiena var nepienākt.”
Viņa atgādina, ka visiem pienāk vecuma laiks, un neviens no tā nevar izbēgt. „ Sāks sāpēt un vilkt, bet jāapzinās, ka nekas labāks vairs nebūs. Tomēr jāatceras, ka katrā cilvēka mūža laikā ir arī kaut kas jauks. Man tā ir labestība, kas nāk līdzi no ģimenes. Vienmēr tiku mācīta: “Rūpējies par citiem vairāk, nekā pati par sevi”.
Komentāri