Pirmajā kārtā žūrija – Vecpiebalgas kultūras un izglītības darbinieki, otrajā kārtā jau plašākā sastāvā, arī dramaturgs Pauls Putniņš, mācītājs Ivo Pavlovičs – klausījās konkursa darbus lasījumos un lika vērtējumu par atklāsmi, literāro meistarību, kādu snieguši jaunie autori. Darbus lasīja latviešu valodas un literatūras skolotājas Gunta Riža un Ilona Strelkova.
Saskaitot astoņu žūrijas dalībnieku dotās balles, vērtētājiem tapa zināmi darbu autoru vārdi un pārstāvētā skola. Pēc pusstundas sarīkojumā skolas zālē tika paziņoti un sveikti prēmijas laureāti. Otro gadu pēc kārtas pirmo prēmiju ieguva Vecpiebalgas vidusskolas 12. klases audzēkne Lāsma Piruška ar teicami literāri uzrakstītu, emocionālu darbu “Atzīšanās”. Tā ir atzīšanās priekā, ko dāvā tīras jūtas, un priekā, kas liek saņemties. “Atnes man glāzi ūdens, prieks ir smaga padarīšana,” jūtu skurbumā sev atzīstas Lāsma.
Kamaniņu sporta terminoloģijā runājot, tikai vērtējuma simtdaļas no pirmās vietas šķīra Lauras Burdajas, Vecpiebalgas vidusskolas 10. klases skolnieces, literāro veikumu “Atgriešanās prieks”. “Iedomāties, kas īsti ir mana prieka avots, bija diezgan grūti, tādēļ vienu nedēļu devos sava prieka meklējumos,” stāsta Laura. “Pavisam parastā piektdienā, pēc pavisam nogurdinošas nedēļas kopmītnēs, tas gaidīja netālu no manas mājas. Vispirms tas bija paslēpies aiz kaimiņu kombaina, tālāk apsēdās pieturā un tad visbeidzot ieskrēja pagalmā, man paziņodams: “Tu esi mājās, vietā, kur tevi gaida visvairāk un vienmēr!”
Ar trešo prēmiju tika sveikta Viesītes vidusskolas 10. klases skolniece Sarma Simanoviča, kuras esejā “Sirdsprieks zem svēteļa baltajiem spārniem” klausītāji guva prieku, iztēlojoties darbīgu lauku sētu Sēlijā, kurā mūsdienu ģimene dzīvo un saimnieko saskaņā ar dabu. Latviešu literatūrā lauku vidi tā iemūžinājuši Jānis Jaunsudrabiņš un Edvarts Virza. “Vairāk nekā pussimts saldo ķiršu jūlijā mirdzina daudzkrāsainās, sulīgās ogas, aicinot: “Nogaršo!” Es mielojos un vienmēr ar prieku un dziļu pateicību atceros vectēvu, kurš stādījis ābeles, ķiršus un plūmes,” raksta Sarma. “Gar ceļmalu pie dīķa nu jau lielas izaugušas vectēva un brāļa stādītās egles un ošu rinda. Pagalmā slaidas kuplo tūjas, košumkrūmi. Atceros, kā ar vectēvu stādījām kastaņas. Tad man bija pieci gadi.”
Gunta Riža uzticīgajiem, ikgadējiem žūrijas dalībniekiem atgādināja, cik daudzveidīgas 18 gados no Ata Kronvalda darbiem smeltas konkursa tēmas. Jaunieši rakstījuši par dzīves vērtībām – skolu, ģimeni, tēvzemi un valodu, par māju un svētuma izjūtu, par jaunību un laiku. Laureātu darbi apkopoti izdevumā. “Tagad esam pārdomās par konkursa nākotni, lai neieslīgstam rutīnā. Gandarī, ka jauniešiem sagādājām iespēju izteikt sevi, sakārtot domas, apzināties patiesas dzīves vērtības. Šogad konkursā atkal saņēmām darbus no Latgales – Aglonas un Baltinavas, no Cesvaines Vidzemē, Viesītes un Neretas Zemgalē, Kandavas Kurzemē.”
Komentāri