Vecpiebalgā māk un māca adīt zeķes

Tas, ka Vecpiebalgā māk adīt zeķes, zināms visā Latvijā. Un ne tikai māk, labprāt arī māca to darīt citiem un vēl rīko zeķu adīšanas konkursus.

Jau piekto reizi zeķu adītājas – gan iesācējas, gan meistares – satikās Vecpiebalgā. Lai izjustu Piebalgu, tās tradīcijas, 35 kultūrnotikuma dalībnieces nelielā ekskursijā vispirms iepazina Inešus, priecājās par skaistajām ainavām. Tad divas dienas tika veltītas tikai adīšanai.

“Nevar vienā dienā sarīkot nodarbības, lai iemācītos ko jaunu, un konkursu, kurā parādīt savas prasmes,” uzsver Vecpie­balgas audēju kopas vadītāja Dagnija Kupče, bet Vecpiebalgas kultūras nama vadītāja Zigrīda Ruicēna pastāsta, ka, piesaistot Vidzemes kultūras programmas finansējumu, varēts noorganizēt gan praktisku semināru “Adīšanas skola”, gan zeķu adīšanas sacensības “Mācies, meitiņ, zeķi adīt!’’. Agrākos gados adītāju tikšanās notika Vecpiebalgas svētku laikā, bet tad jau ir plašs pasākumu piedāvājums, tāpēc arī izlemts pasākumu rīkot rudenī.

Adītāju tikšanās Vecpiebalgā vienmēr saistās ar jaunām zināšanām un prasmēm. Praktiskajos semināros pašsaprotami, ka tiek uzaicināti jomas zinošākie speciālisti. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja, etnogrāfe, Dr. hist    Aija Jansone    iepazīstināja ar muzeja krājumu, īpašu vērību veltot ieguvumiem no Piebalgas. Viņa atzīst, ja cilvēks bija bagātāks, viņam bija vairāki zeķu pāri, ja ne tik turīgs, tad zeķes vairākkārt lāpīja. Muzejā ir zeķes no Piebalgas, kas sastāv no tik daudziem lāpījumiem, ka nevar pateikt, kāds bijis sākotnējais adījums.

“Katrā vietā bija talantīgas rokdarbnieces, kuras attīstīja kādu savā pusē zināmu stilu, un apkārtējās sievas noskatījās. Taču nedrīkstam aizmirst, ka Piebalga attīstās kopā ar pārējo pasauli. Kad citur bija vienkrāsainas zeķes,    tādas bija arī Piebalgā, kad parādījās ķīmiskās krāsvielas un varēja dziju nokrāsot, arī visā Latvijā adīja strīpainas zeķes, iemācījās noadīt arī biezas rakstainas, bet 19.gadsimta beigās baltās mežģīņu. Un ne tikai baltas, arī citās krāsās. Mežģīņu zeķes adīja no vilnas, lina un kokvilnas diegiem,” ieskatu sniedz A.Jansone un uzsver, ka atšķirībā no citiem novadiem Piebalgas zeķēm    krāsaino svītru salikums ir ļoti smalks, gluži kā Piebalgas brunči. “Kompozīcija veidojas simetriski no vidus uz malām, šis princips saglabājas gan brunčos, gan zeķēs. Un smalkums – krāsas mainās pa vienai kārtai. Adītājas eksperimentē – ada papēžos vertikālas, horizontālas strīpas vai papēdi citā krāsā. Ir dažādi noraušanas paņēmieni, bet klasiskie pazīstami visā Eiropā,” pastāsta A.Jansone. Viņa uzsver, ka nedrīkst nerēķināties ar to, ka katrai adītājai bija pieejami atšķirīgi materiāli, krāsas.

D.Kupče uzsver, ka ir ļoti vērtīgi iepazīt paraugus, kas glabājas muzejā, jo ir dota iespēja uzzināt, pamēģināt ko jaunu, kas patiesībā ir no pūra lādes. “Jo vairāk uzzinām, jo ieraugām atšķirīgo. Kādas bija zeķes Alsungā, Latgalē, kādas Piebalgā. Ja gribam gan iemācīties kaut ko jaunu, gan saglabāt tradīcijas, tas ir jāzina,” atgādina D.Kupče.

Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena pastāsta, ka Latvijā zeķu adīšana nezaudē nozīmību, ada dažādas paaudzes – gan jaunas meitenes, gan seniores vēlas iemācīties. “Interese un vēlēšanās iemācīties attīstās. Kovida laikā internetā notika vairāki konkursi, meistarklases, ko rīkoja aktīvi cilvēki. Arī šī iespēja pamudināja pamēģināt. Daudz­kārt dzirdēts, ka zeķes neada, jo papēdis ir pārāk sarežģīts. Var adīt zeķes bez papēžiem.    Ir tik daudz dažādu pieredžu, tikai tās jāapgūst. Tāpat pieejami aizvien jauni materiāli. Bija patīkami turēt rokās no Vecpiebalgas alpaku vilnas adītas zeķes – siltas, mīkstas. Latvijā aitu audzēšana un adīšana ir saistītas, to nedrīkst aizmirst,” pārliecināta L.Rubena un uzsver, ka Vecpiebalgā rīkotās mācības, praktiskie semināri devuši iespēju mācīties. Un būtiski – uz tiem brauc adītājas arī no tālienes.      Meistares Baibas Pilānes adīšanas nodarbība piektdienas vakarā nebeidzās līdz gulētiešanai, jo adītājām bija daudz jautājumu, vēlēšanās izprast amata knifus.

Savukārt A.Jansone atgādina, ka siltās drēbes mūsu klimatiskajos apstākļos ir nepieciešamas. Ir gan cilvēki, kuriem patīk adīt, gan tie, kuri valkā adījumus.

Ar nepacietību tika gaidīts adītāju konkurss. Tam pieteicās desmit dažāda vecuma sievas no Limbažiem, Cēsīm, Vaives, Vec­pie­balgas, Jaunpiebalgas, Sigul­das, Turaidas, Olaines. Dalībnie­cēm bija uzdevums noteiktā tehnikā izadīt papēdi. “Piedalīties sacensībā    – tā ir uzdrošināšanās, jo vērtēšana ir stingra, bet reizē tā ir iespēja pārbaudīt savu varēšanu, arī iegūt balvas,” stāsta L.Rubena un atklāj, ka arī pati ada līdztekus konkursa dalībniecēm, lai pārliecinātos, ko noteiktajā laikā var izdarīt.    Adītāju paveikto vērtēja Linda Rubena, Aija Jansone, Baiba Pilāne un Vecpiebalgas audēju kopas meistare Benita Zvejniece.

Šogad konkursā pirmo vietu ieguva Guna Muceniece no Vai­ves, otro – Gita Silicka    no Vec­piebalgas, bet trešo – Daiga Šat­rovska no Vecpiebalgas un Ilze Zveja no Cēsīm. Visas dalībnieces saņēma Cildinājuma rakstus un balvas no ilggadējiem sadarbības partneriem: Latvijas Na­cionālā kultūras centra, žurnāla    “Rok­darbi”, Vecpiebalgas uzņēmējiem.

“Skaidrs, ka nākamgad atkal būs gan praktiskais seminārs, gan sacensības,” gandarīta par adītāju tikšanos Vecpiebalgā, ieceres atklāj Z.Ruicēna.