Varētu šķist, ka plānotāji melnos dermantīna vākos vajadzīgi tikai jaunajiem, trauksmainajiem, kuri saka, ka strādā, galvu nepacēluši, un laiku saplānojuši dienām, mēnešiem un gadiem uz priekšu.
Izrādās, ka dienu pa stundām nākas izplānot arī septiņu mazbērnu vecmāmiņai. Seši mazākie viņai jāpaspēj aizvest uz mūzikas, sporta skolu nodarbībām, arī dancošanu.
“Priekš kā tad es esmu? Paprasiet, kura vecāmamma tā nedarītu? Jūs jau jauna, bet, kad būsiet vecāmamma, jūs tāpat viņus vāķīsiet. Mēs dzīvojam laukos, var jau būt, ka, to sakot, spļauju debesīs, bet man liekas, ka pilsētniekiem ir vairāk iespēju kaut kur nokļūt, iemācīties. Tāpēc stipri negribas, ka viņi laukos būtu tādi… Viņiem ir jādod iespējas, lai iet cilvēkos, lai visu zina. Kur nebūs darbs, tur būs nedarbs,” uzsvēra Ruta Teterovska un nevarēja mierīgi nosēdēt, jo sarunai, kas tikko bija sākusies, jau vajadzēja iet uz beigām. Iemesls bija pats svarīgākais – kādam no mazbērniem pēc pārdesmit minūtēm bija jābūt Siguldā.
“Gadās pat divas reizes dienā Siguldu izskriet. Stundas te Morē katram beidzas savā laikā. Taču, ja nav jābrauc atpakaļ, tad tur sēžu mašīnā, gaidu un mācos kādai izrādei vārdus no galvas,” savu vaļasprieku, kas ir teātra spēlēšana Nītaures amatierteātrī, atklāja Ruta un vēl pieteica, ka joprojām arī pati strādā Mores pamatskolā, mācot bērniņus, kuriem zināšanu apguve notiek pavisam grūti. Viņa ir skolotāja sešiem bērniem klasītē, kurā mācās tikai audzēkņi ar garīgās attīstības traucējumiem.
Par Ziemassvētku klātbūtni ikdienā viņa vēl bija neziņā, sakot, ka nav bijis laika apstāties un domāt, kāds varētu būt brīnumu laiks.
“Goda vārds, neko īpašu nevēlos! Lai Dievs dod, ka bērniem iet labi! Man jau ies. Vismaz ies tā, kā ies. Par kaut kādu brīnumu es pat nevaru iedomāt. Galvenais, lai visiem ir labi!” novēlēja Ruta Teterovska un piebilda, ka viņai Ziemassvētkos tāda liela pūļa nevajagot, griboties svinēt klusu, beidzot rimti un savējo vidū.
Komentāri