Pareizticīgie joprojām neaizmirst tā saukto vecā stila jeb juliānisko kalendāru un arī Ziemassvētkus svin, kā to noteikusi baznīca jau pašos pirmsākumos. Tās ir vissenākās tradīcijas ar dziļi garīgu pamatojumu.
Izprast kalendāra būtību nav iespējams bez nopietnām astronomiskām, matemātiskām, vēsturiskām un teoloģiskām zināšanām. Laiks ir kustīgs un plūstoss, un kalendārs pieder pie laika dimensijas, tas ir orientieris. Piemēram, senās Ēģiptes saules kalendārs, kā arī Babilonas un Ķīnas mēness-saules kalendāri, kuros periodiski atkārtojas svētku cikli, kalpoja tieši šādam mērķim – uzglabāt šo kultūru galvenās vērtības. Mēs dzīvojam ērā, kuras atskaites brīdis ir saistīts ar Kristus dzimšanu, līdz ar to kristiešu pienākums ir godāt sākotnējās Kristus baznīcas iedibināto laika skaitīšanas sistēmu un sekot savulaik vispasaules koncilos izstrādātiem norādījumiem. Iespējams, var runāt par diviem kalendāriem: civilo, kurš būtu ērts praktiskai ikdienas dzīvei un ar gadalaiku piesaisti konkrētiem datumiem, un baznīcas, kas ietver dziļi sakrālu jēgu un noteiktu tradīciju turpinājumu.
“Vecā stila” hronoloģija ir pārmantota no Bizantijas (Romas impērijas austrumu dažas) kopā ar kristietības ienākšanu. Savos pamatos tas bija juliāniskais kalendārs, kas savukārt sakņojās senās Ēģiptes kultūrā un kopā ar to bija pastāvējis četras tūkstošgades.
Ēģiptiešu gads ar 365 dienām (+ 5 papilddienas) jūtami atpalika no patiesā saules (tropiskā) gada. Citiem vārdiem, dabas sezonu parādības pakāpeniski sāka apsteigt kalendāra datus.
Jūlija Cēzara kalendārā, kas bija stingri orientēts pēc Saules, tika iekļauts arī Mēness fāzu nomaiņas ritms. Tas bija nepieciešams galveno kristiešu svētku – Lieldienu noteikšanai, no kā izriet arī visa pārējā baznīcas gada kārtība.
No zinātniskā viedokļa raugoties, gan rodas iebildums – baznīcas juliāniskais kalendārs 128 gadu laikā atpaliek no saules jeb tropiskā gada par vienu dienu. Taču te der atcerēties, ka pats vārds „kalendārs” sākotnēji cēlies no seno romiešu mēneša pirmajām dienām kalendām (latīņu calendae), viņi sakrālo principu – svētīt dažas dienas gadā – turēja īpašā cieņā. Tāpat var teikt, ka Jūlija kalendāra Kristus piedzimšanas svētki, Lieldienas un citi baznīcas svētki garīgi mistiskā veidā pamazām iesvēta visu astronomisko gadu (tas gan notiks ļoti ilgā laika periodā – 46 752 gados).
Lai kalendāru pietuvinātu saules gadam, pāvests Gregors XIII 1582. gadā nolēma veikt reformu, zaudējot uzticību baznīcā nolemtiem kritērijiem par svētku svinēšanas kārtību (piemēram, tikai viena gadsimta laikā, no 1851. līdz 1950. gadam, katoļu Lieldienas 15 reizes svinētas pirms ebreju Passā svētkiem). Ne velti pāreja uz „jauno stilu” jeb Gregora kalendāru piedzīvoja lielu pretestību – to nevēlējās pieņemt pareizticīgie, ilgu laiku tam pretojās protestanti, iebildumus izteica arī zinātnieki (Džordāno Bruno, Johanness Keplers, Andrejs Bolotovs u.c.). Arī Latvijā no 1284. līdz 1589. gadam plosījās kalendāra nemieri, kurus apspieda ar karaspēka palīdzību. Tomēr 18. gs. vidū Gregora kalendārs praktiski iekaroja visu Eiropu. Pie juliāniskā kalendāra palika vienīgi Krievija, Grieķija un Tuvo Austrumu patriarhāti. Sagatavojusi Sarmīte Feldmane
Komentāri