– Ja jau tik daudz ir studētgribētāju, kā atkal šogad, un studenti te nākuši brīvprātīgi, tad jādomā, ka iegūt augstāko izglītību profesionālajā pedagoģijā ir perspektīvi. Nepilna laika studijās profesionālā bakalaura grāda iegūšanai būs jāvelta četrarpus gadi. Tiesa, mūsu novērojumi liecina, ka strādāt skolā pēc studiju beigšanas dodas ap 60 procenti jauno skolotāju. Ļoti daudzus jau studiju gados savaņģo privātās struktūras, un to var saprast. Topošie pedagogi iegūst labu izglītību, ir zinoši valodās, darbā ar datoru, komunikabli, atraisīti, ar spēju spriest un analizēt. Pilnīgi citāda ir valsts attieksme – pēdējos gados trīs reizes samazināts valsts finansējums, budžeta vietas pedagogu izglītošanai. Jaunie netiecas iet uz skolām, esošie bieži vien strādā ar pārslodzi. Ne velti pedagogi izvirza protestus valdībai. Ar tādu darba slodzi nevar ilgi un kvalitatīvi strādāt. Ko tas dod, ja skolotājam ir idejas, bet ikdienā nav laika par tām padomāt, kur nu vēl īstenot.
Praktizējošiem pedagogiem mācības augstskolā ir viena no iespējām skolas ikdienā mainīt iemītas taciņas. Tāpat kā, ejot par apsnigušu lauku, vienkāršāk ir mīt zināmu taciņu, baidoties novirzīties – ja nu iestieg, ja nu saslapina kājas? Taču tad paliek daudz neatklāta. Augstskola šādus atklājumus var sniegt. Mēs izdzīvojām laiku, kad sadūrās divi laikmeti. Liela daļa no mums ir izglītojusies laikā, kad vadošā bija normatīvā pedagoģija, kad viss skolā bija pakļauts normām. Padomju laiku skolā bija daudz laba, taču tagad šai zinātnē un praksē mēs nevadāmies tikai pēc normām, tagad runājam par zemapziņu, par citu pieredzi, vairāk analizējam izturēšanos.
Tas nav jāpierāda, ka sākumskolas vecumā un pamatskolā bērnu uztvere atšķiras. Sākumklasēs daudz lielāka nozīme ir ne tik daudz rādīt pareizo ceļu, kā atraisīt bērnu iztēli. Tikai patiesi līdzdzīvojot un skolotājam līdzdarbojoties, bērns līdz sirds dziļumiem izjutīs un pieņems to, ko viņam māca. Tajā brīdī bērnam ir vienalga, vai skolotāja ir gados jauna, vai cienījama, piemēram, sasniegusi 70 gadus. Bērnam viņa ir paraugs un elks.
Latvijā tieši sākumklasēs ir visvairāk cienījama vecuma skolotāju. Un nereti nākas dzirdēt par skolotājiem, kuri sevi profesijā izsmēluši. Viņi neprot atraisīt bērnus, radīt motivāciju mācīties, izzināt. Viņi to dara, klasē paaugstinot balsi un panākot pretējo gaidītajam. Bērni aizveras. Labo padomju skolas pieredzi kārtības uzturēšanā ir vērts papildināt ar šodienas pieredzi, ka pats bērns ir notikumu centrā. Tādēļ vien ir vērts mūžu mācīties.
Komentāri