Aldis Liepiņš, mežstrādnieks:
– Ja līdzekļi atļautu, ziedotu. Bet esmu invalīds un naudiņas nepietiek. Latvijā populārāki ir dažādi šovi, ne labdarības akcijas, bet tieši tās vajadzētu rīkot vairāk. Pēteris Tomaševskis, kurinātājs:
– Ziedoju. Parasti atsaucos šim aicinājumam, kad televīzijā redzu telefona numuru, uz kuru zvanīt. Palīdzu bērnu nama bērniem, tiem ‘visvairāk vajadzīgs atbalsts. Taču, manuprāt, atsaucīgākiem vajadzētu būt turīgākajiem cilvēkiem.
Ruta Balenšēviča, pensionāre:
– Ziedot noteikti vajag, jo ir tik daudzi, kam palīdzēt. Atsaucos Palīdzības formulas aicinājumiem ziedot, zvanu pa tālruni reizi trīs mēnešos. Latvijā vajadzētu vairāk popularizēt labdarības akcijas. Īrijā, kur strādāju, tas ir daudz aktuālāk. Uz ielām ziedojumus prasa dažādu organizāciju pārstāvji, un cilvēki atsaucas. Hilda Pagalēviča, saimniecības māsa:
– Esmu ziedojusi bērniem un arī Līgatnes ugunsgrēkā cietušajiem. Manā ģimenē tas ir aktuāli, jo pati nāku no daudzbērnu ģimenes, šobrīd audzinu trīs bērnus. Šādās ģimenēs parasti izaug sirsnīgi cilvēki un rodas sapratne, ka ir jāpalīdz otram.
Inese Aide, skolotāja:
– Regulāri apmeklēju portālu ziedot.lv, taču tur pieejamā informācija nav pietiekama. Vairāk sanāk atsaukties televīzijā popularizētajām akcijām, un vismaz četras reizes gadā noziedoju. Parasti palīdzu bērniem, kurus skārušas kādas slimības, jo, manuprāt, bērni ir vismazāk aizsargātie.
