Aizvadītā nedēļa noslēdzās ar ļoti jauku kultūras pasākumu svētdienas pusdienlaikā Vecpiebalgas muižā. Tur notika koncertstāsts “Duets un Ziedonis”, tajā Ziedoņa mīlas lirika un skaņdarbi akustiskajai ģitārai satikušies aktiera Kaspara Znotiņa un ģitārista Ērika Upenieka radošajā saspēlē. Šādā pasākumā, protams, jāaizdomājas par Ziedoņa pienesumu, par to, ka viņa dzeja vēl arvien var pulcēt pilnu zāli klausītāju. Ka dziesmas ar Imanta Ziedoņa rakstītiem vārdiem klausās vēl joprojām. Lai arī šķiet mazliet dīvaini, bet iedomājos arī par vēlēšanām, ko aizvadījām iepriekšējā nedēļas nogalē. Kaut kā vienā brīdī spēji iedomājos, ka tieši šis viss ir tas, par ko balsojām. Par iespēju savā latviešu valodā runāt un klausīties mums svarīgu dzeju un dziesmas, tikties savās lielākās vai mazākās kopienās, būt kopā, būt latviešiem.
Jā, protams, var ieslīgt bezgalīgi garās debatēs, kura partija labāka un kāpēc. Var un dažkārt arī ir labi to visu izanalizēt, tomēr dažreiz pietiek ar patīkamo apziņu, ka mēs, tāda maza, bet forša tauta, varam būt pasaules lielajā kartē, varam sirdssilti satikties kultūras pasākumos, smaidīt par jokiem, kas mums visiem ir saprotami, dungot līdzi dziesmām, kas ieaustas mūsu pašapziņas dziļākajos slāņos. Protams, spēcīgi tas mūsu īpašais latvietības kultūras kods ir jūtams lielajos pasākumos – tādos kā Dziesmusvētki vai kādas valsts svētku svinēšanas, tāpat mums nozīmīgo sporta veidu spēlēs, pilnā zālē dziedot valsts himnu. Taču arī tādi mazi pasākumi, pie kādiem visticamāk, pieskaitāms arī šis, Vecpiebalgā, ir ļoti īpaši. Kad tiešām šķiet, ka visi, ieskaitot no galvaspilsētas atbraukušos māksliniekus, ir savējie.
Atcerējos un pēc tam, atbraukusi mājās, sameklēju reiz lasīto interviju ar pianistu Georgiju Osokinu, kurā viņš, manuprāt, tik precīzi formulēja latviešos esošo kultūras kodolu: “Mūsos ir kaut kāds kultūras kodols. Latviešus kopumā interesē kultūra – vai tas būtu teātris, kino, mūzika vai māksla. Un mums ir arī augsts kultūras izglītības līmenis. To vislabāk var saprast tieši tad, kad aizbrauc kaut kur citur. Piemēram, kad es pēc 12 mācību gadiem Emīla Dārziņa mūzikas skolā stājos Džuljarda skolā Ņujorkā, gan uzņemšanas komisija bija šokā par manām zināšanām, gan es biju šokā par to, ko man prasa. Varēju pat īpaši negatavoties, jo tas viss man jau bija mācīts skolā. Un labi iemācīts. Varbūt ir jomas, kurās Latvijai neiet izcili, bet, runājot par kultūras izglītību, mums tiešām ir augsts līmenis. Un arī mūsu mentalitātē ir liela interese par kultūru. Tas ir tāds stiprs un spēcīgs kokteilis, ko labi var just arī tad, kad šeit spēlē koncertus.”
Vēl viena lieta šajā svētdienas pasākumā, kas ļoti pieskārās manam personīgajam latvieša kultūras kodolam bija tas, ka koncertuzvedumā Kaspars Znotiņš pieminēja un citēja fragmentu arī no Noras Ikstenas un Imanta Ziedoņa kopīgi sarakstītās grāmatas “Nenoteiktā bija”. Nora bija un noteikti vienmēr paliks īpašs cilvēks manā dzīvē ar milzīgu pateicību, ka varēju sastapt un pazīt viņu personīgi. Tas liek atcerēties, ka no 12. līdz 17. oktobrim Rīgā – Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijā “Prokrastinācija un radīšana” un Ikšķilē norisināsies šogad mūžībā aizgājušai rakstniecei Norai Ikstenai veltīta notikumu nedēļa “Noras māja”. Tās ir sešas dienas, kurās caur literatūru, mūziku, kino, sarunām, atmiņām un satikšanos turpināsies Noras Ikstenas dzīves svinēšana. Nedēļas kulminācijā, 17. oktobrī, Ikšķilē durvis vērs Noras māja, bet Ikšķiles pilsētas bibliotēkā tiks atklāta Noras Ikstenas lasītava.
Māja ir vieta, kur atgriezties. Tā ir vieta, kur glabājas stāsti un atmiņas, kur mīt cilvēka klātbūtnes nospiedumi un lietas, kas reiz bijušas ikdiena. “Noras māja” šajā nedēļā būs vairāk nekā viena adrese Ikšķilē. Tā būs telpa, kuru radīs Noras Ikstenas literatūra, viņas balss, mūzika un kino, draugi, domubiedri un kolēģi – cilvēki un pasaules, kas satikušās Noras dzīvē un turpina satikties arī tagad.
Sešu dienu programma veidota kā ceļš cauri dažādām Noras radošās un cilvēciskās pasaules šķautnēm. Tajā tiks atvērtas grāmatas, lasīta viņas proza, notiks koncerti un kino seansi, sarunas pie viena galda un tikšanās ar cilvēkiem, ar kuriem Noru saistījušas radošas un personiskas attiecības. Tiks izsludināta arī Noras Ikstenas stipendija, savukārt viņas dzimšanas dienā, 15. oktobrī, dienas garumā ekspozīcijā “Prokrastinācija un radīšana” Noras pašas lasījuma ierakstā skanēs esejas, kuras viņa veltījusi ekspozīcijas varoņiem – latviešu literātiem un mūziķiem. “Noras māja” nav iecerēta tikai kā piemiņas nedēļa. Tā ir Noras Ikstenas dzīves svinēšanas turpinājums – būt kopā ar viņas radīto, sadzirdēt viņas balsi, atvērt grāmatas, satikties mūzikā un sarunās un ļaut tam, ko Nora atstājusi, turpināt dzīvot tālāk.
