Nevarēja nepamanīt tos, kuri ar lielām kastēm, būriem rokās Straupes Zirgu pasta tirdziņā devās uz konkrētu mērķi – Vidzemes Trušu gadatirgu.
Tur vēl krietni pirms noteiktā laika valdīja liela rosība. Interesenti ne tikai priecājās par pūkaiņiem, bet arī steidza tos nopirkt, kamēr kaimiņš nevarēja izvēlēties.
Kalifornijas, Burgundas, Japānas, Hotots, Kastor Reks, Baltais reks, Liesmainais, Sarkanais satīns, Lielā šinšilla, Tīringas, Zaķtrusis, Auntrusis, Angoras, Čehu albīns, Lielais gaišais sudrabotais, Vīnes zilais un vēl citi ātri atrada jaunus saimniekus. “Šopavasar ne viens vien mājās brauca bez pirkuma. Lielāka interese bija par trusenēm, tās ātri izpirka, arī trušu puikas audzētāji mājās neveda. Citus pavasarus ir lielāka interese par puikām, to vismaz manā saimniecībā sadzima vairāk,” pastāstīja Latvijas sīkdzīvnieku audzētāju biedrības “Trusis un citi” pārstāve, gadatirgus rīkotāja Agnese Bērziņa no Rubenes un uzsvēra, ka uz Straupi atvesti tikai tīršķirnes truši.
Aleksandrīna Jekimoviča bija atbraukusi no Līvāniem. Saimniecībā ap simts trušu, ir iecere ganāmpulku atjaunot, krustojot dažādas šķirnes, lai iegūtu augstvērtīgus gaļas dzīvniekus. “Diemžēl paliku bez iecerētās trusenes,” viņa atklāja un piebilda, ka truškopība ir vaļasprieks, tā kā ir pamatdarbs, var to atļauties.
Daudzkārt dzirdēts, ka truškopība var būt nozare, ar ko nodarboties laukos, ja nav daudz zemes. “Pamēģina daudzi, bet vajadzīga pacietība noturēties un pēc kritieniem turpināt,” pārliecināta A.Bērziņa, pastāstot, ka vienā naktī vairāk nekā 50 ganāmpulka trušus nokoduši kaimiņu suņi. “Vairāki truši tikko bija atvesti no izstādēm, dzīvoja būros ārā. Arī ar policijas iesaistīšanos viss beidzās ar ap trīs tūkstošu eiro zaudējumiem. Vairāki vēlāk nomira no stresa, palika 15 truši. Pēc tādiem gadījumiem rokas nolaižas. Aizvien nelieku trušus āra būros. Diemžēl neesam pasargāti no līdzīgiem gadījumiem,” pieredzē dalījās trušu audzētāja.
Truškopība ir dārga, tāpēc Latvijā nav daudz lielu saimniecību. A.Bērziņa vērtēja, lai strādātu ar peļņu, jāaudzē vismaz 300 trušu. Ne viens vien pavasarī paņem kādu, pa vasaru nobaro, un rudenī ir pašu audzēta gaļa. To dara mazdārziņu saimnieki, arī vasarnieki. “Pieprasījums pēc truša gaļas ir lielāks, nekā varu izaudzēt. Man ir šķirnes saimniecība, un tikai šķirnei izbrāķētie truši tiek audzēti gaļai. Par kvalitatīvu gaļu pircēji ir gatavi maksāt,” stāstīja trušu audzētāja un atklāja, ka Valmierā kilograms truša gaļas maksā ap 16 eiro.
Katram trušu audzētājam savi mērķi, kādēļ izvēlējies šo nozari. Truši ir tūrisma saimniecībās, viesu un atpūtas namu saimniecībās, minizoodārzos, lai apmeklētājiem būtu interesantāk. Arī dažādos pasākumos, īpaši Lieldienās, trušu audzētāji tiek aicināti parādīt pūkaino zaķu dažādību. “Audzējot šķirnes trušus, pēc trim mēnešiem jau var noteikt atbilstību šķirnei. Ja audzē gaļai, izmēģina dažādus krustojumus,” skaidroja A.Bērziņa. Viņas saimniecībā ir Vīnes zilais, Gepard reks un četru krāsu Angoras – balts, melns, dzeltens un zils. Saimniece atzina, ka Angoras truši ir viscimperlīgākie, ik pa trim mēnešiem jācērp. Toties rokdarbniecēm vilna noder un adījumi ir pieprasīti.
Uz Vidzemes Trušu gadatirgu devās tie, kuri ne tikai vēlējās nopirkt kādu šķirnes dzīvnieku. Gadatirgus bija reize, kad trušu audzētājiem – iesācējiem un pieredzējušiem – satikties, dalīties pieredzē. Kāda trušu audzētāja sūkstījās, ka iegādājusies šķirnes dzīvniekus, Zilo auntrusi krustojusi ar šinšilas trusi, bet trusēni piedzimuši melni. Citai satraukums, ka trusim asaro acis. A.Bērziņa vērtēja, ka katrai truškopības saimniecībai jābūt savam veterinārārstam, bet diemžēl atrast speciālistu nav viegli. “Divreiz gadā vakcinēju pret miksomatozi un hemorāģisko slimību. Protams, tās ir izmaksas, bet trusim var iedzelt ods, un dzīvnieks saslimst ar miksomatozi,” skaidroja A.Bērziņa un uzsvēra, ka saimnieks taču gādā par saviem dzīvniekiem un ir ieinteresēts, lai tie būtu veseli.
