Uzņēmējs Jānis Āboliņš ir nesaraujami saistīts ar sportu. Ne tikai sportojot, bet arī rīkojot, organizējot. Savulaik bija viens no Piebalgas novada minifutbola turnīra veidotājiem, pēc viņa iniciatīvas radās riteņbraukšanas komanda “Drusti Team”.
Par savējo J. Āboliņš sauc futbolu, lai gan startējis dažādos sporta veidos, arī basketbolā, volejbolā, orientēšanās, brīvajā cīņā, citos: “Ar vienu sporta veidu pārāk ilgi neaizraujos, tikai futbols ir izņēmums. Bet sportā esmu bijis vienmēr, kopš agras bērnības. Puikas taču atrod, ko darīt. Vasarās spēlējām futbolu, ziemā notīrījām ledu un spēlējām hokeju. Tagad jaunie palikuši kūtrāki, viņi saka – ja tu ledu notīrīsi, mēs uzspēlēsim. Man to grūti pieņemt, neesmu radis kaut ko darīt ar pusslodzi. Laukumā eju ar vēlmi uzvarēt, nevis tikai piedalīties. Ja zinu, ka nedēļas nogalē ir sacensības, jau trešdien sāku tām gatavoties. Toties ir tādi, kuri saka – ja tu svētdienas rītā atbrauksi pakaļ un mani pamodināsi, braukšu. Ar tādiem vairs neesmu kopā ne sportā, ne biznesā, jo no šādiem cilvēkiem nav jēgas.”
Pēdējos trīs gadus J. Āboliņš ir aktīvs riteņbraucējs. Viss sācies ar sacensībām „Pāri Piebalgas pakalniem”, kurās nolēmis startēt. Nopircis lietotu riteni, trīs reizes izbraucis treniņā, veiksmīgi aizvadījis sacensības un – āķis bija lūpā.
“Sāku braukt SEB maratonā, bet vienam nav interesanti. Apzināju tos, kuri vēl varētu piedalīties – Petrovsku ģimeni, Ojāru Zeimeli, pašvaldības vadītāju Maiju Plūmi. Un radās komanda „Drusti Team”. Kaut kas taču ir jādara, kā var nekustēties, ja visu mūžu tas darīts,” uzsver J. Āboliņš.
Viņš jau dažus gadus rūpējas arī par to, lai mazie drustēnieši varētu startēt sacensībās „Pāri Piebalgas pakalniem”. Tiek apzināti apmēram 20 mazie braucēji, pašvaldība sedz riteņu īri, uzņēmējs paņem nomā velosipēdus, atgādā tos uz Drustiem, aizved mazos sportistus uz sacensībām, atved mājās.
“Jā, ir vairāk darba, nekā aizbraucot vienam, bet man tas patīk, kad mūsējie uzvar, tas dod īpašu prieku. Es taču Drustos dzīvoju, man jāatbalsta savējie, kuri grib nodarboties ar sportu. Jaunajai paaudzei nepieciešamas papildu sportiskās aktivitātes, jo ar to, kas sporta stundās, ir krietni par maz. Ir slieksnis, kad cilvēks sāk gūt baudu no fiziskām aktivitātēm. Kamēr tas nav pārvarēts, sports nespēj bērnu aizraut. Sporta stundās vien to nepanākt, nepieciešams, kas vairāk,” stāsta J. Āboliņš.
Tēva pēdās iet arī meita Aiga, kura tikko beigusi Jaunpiebalgas vidusskolas 7.klasi. Nedēļas nogalēs abi regulāri ir kādās sacensībās – futbolā, riteņbraukšanā. Aiga atzīst, ka sākums riteņbraukšanā bijis grūts, tēvam nācies viņu paskubināt, līdz
nācis lūzuma punkts: “Kādā treniņā pēc 20 veiktiem kilometriem sapratu, ka vairs tālāk nespēju, nav spēka. Tēvs teica, ka palīdzēt nekā nevar, jo gan un priekšu, gan atpakaļ vienāds attālums. Saņēmos, kāpu atpakaļ uz riteņa. Un iepatikās, tagad braucu ar prieku!”
J. Āboliņš stāsta, ka meita kļuvusi par neatņemamu palīgu Piebalgas novada futbola turnīros. Aiga visu pieraksta, sakārto tabulas, nosūta vajadzīgo informāciju, pat ja tēvs uz kādu posmu netiek, viņš ir drošs, ka viss būs kārtībā.
Taču ne jau tikai sports ir uzņēmēja hobijs. Viņu saista arī mūzika, savulaik pašmācības ceļā apguvis ģitāru, akordeonu, spēlējis arī ansamblī. Tagad brīvajā brīdī, kādu
gan nav daudz, aizbrauc pamakšķerēt, un šo nodarbi J. Āboliņš sauc par savu jauno vaļasprieku.
Komentāri