Uz tikšanās pēcpusdienu remigrantiem “Manas mājas Vidzemē” Cēsīs, mākslas telpā “Mala”, ieradās aptuveni 20 cilvēki, kuri izvēlējušies atgriezties dzimtenē. Ieradās gan pa vienam, gan ģimenēm, kopā ar bērniem.
Pasākuma iniciatore bija Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule, cerot ar to iedibināt jaunu tradīciju. Viņa atzīst, ka ikdienas darbs ar remigrantiem norādījis uz tikšanās nepieciešamību. Pirms pasākuma viņa neslēpa satraukumu, jo nebija zināms, cik var ierasties – pieteikties pasākumam nevajadzēja. Izrādījās, ka interese ir, ieradās tie, kuriem šādas sarunas nepieciešamas.
“Ar vairākiem biju kontaktējusies jau iepriekš, konsultējot dažādos jautājumos, bet dažus satiku pirmo reizi,” saka I. Madžule. “Manuprāt, viņiem bija ļoti noderīgi tikties, lai cits citu atbalstītu, veidotu kontaktus. Par problēmām nerunāja, šķiet, uz šādām tikšanām nāk tie, kuri jau spējuši nostiprināties, atraduši dzīvesvietu, nodarbošanos un kuriem ir laiks un vēlme tikšanās reizēm.
Iespējams, šiem cilvēkiem ir nostalģija pēc sanākšanas, jo, dzīvojot ārzemēs, bija pierasts pulcēties diasporas pasākumos. Pieļauju, ka tie, kuriem te ir lielas ģimenes, daudz draugu, nemeklē šādas tikšanās iespējas, bet tiem, kuri uz Vidzemi pārcēlušies no citiem reģioniem, kuriem te nav sakņu, tas ir ļoti nepieciešams.”
Vispirms atnākušos iesaistīja aktivitātēs, kas ļāva iepazīties, lai saprastu, no kurām valstīm katrs atgriezies. Izrādījās, pārstāvniecība plaša, atgriezušies no Lielbritānijas, Vācijas, Norvēģijas, Spānijas, Brazīlijas, ASV, Kanādas, Meksikas. Vairums šobrīd dzīvo Cēsu novadā, bet bija atbraucēji arī no Valmieras novada, Gulbenes, Mālpils.
Pēc tam visi sēdās ap saimes galdu, lai dalītos īsā stāstā par sevi. Inga Madžule atklāja, ka arī pati ir remigrante, tāpēc tēma ir ļoti tuva. Viņa pirms deviņiem gadiem dzimtenē atgriezusies no Austrālijas, vēl pirms tam desmit gadus dzīvojusi, studējusi Vācijā.
“Kad piedzima bērni, sapratu, ka mājas ir mājas, atgriezos un ne mirkli neesmu to nožēlojusi,” atzina I. Madžule.
Arī “Malas” saimniece Kristīne Auniņa ir no remigrantiem, tāpēc labprāt uzņēma pasākumu savās telpās. Kristīne pēc mācībām Rīgā aizbraukusi uz Franciju, kur strādājusi piecus gadus. Tur satika dzīvesbiedru Alberto, itāli, kurš tolaik dzīvojis Vācijā. Domājuši, kur apmesties uz dzīvi, un izvēle bijusi par labu Latvijai. Sākumā domājuši palikt Rīgā, taču Cēsīs dzīvoja Kristīnes mamma, te bija, kur palikt, un pirms deviņiem gadiem sākuši dzīvot Cēsīs.
Pasaules latviešu mākslas centra izpilddirektors Kārlis Kanderovskis pastāstīja, ka dzimis un audzis Čikāgā, nu jau trīs gadus dzīvo Latvijā: “Te sāku kā brīvprātīgais, palīdzot izstādes iekārtošanā Pasaules latviešu mākslas centrā. Mēnesi uzturējos Cēsīs, pilsēta ļoti iepatikās. Protams, pēc Čikāgas, kur ir vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā, tas bija kultūršoks, bet man patīk mazpilsēta. Man nekad nav bijusi interese par dzīvošanu Rīgā.”
Madara Mestere no Valmieras novada stāstīja, ka pēc 12 gadiem Lielbritānijā vairāk par gadu atkal ir Latvijā: “Pirms vairāk nekā trim gadiem ar savējiem runājām, ko darītu, ja loterijā vinnētu vairākus miljonus. Lielbritānijā cilvēkiem ļoti patīk spēlēt loterijās, laimesti lieli. Tā kā mums tīk gatavot ēst, runājām, ka varētu būt māja ar skaistu augļu dārzu, puķēm, varētu vadīt skaistu dzīvi. Pēc pāris nedēļam kādā kafijas pauzē atgriezāmies pie sarunas un sapratām, ka nemaz jau nevajag miljonu, lai to darītu. Nolēmām darīt, izveidojām savu uzņēmumu “Laux” un, kaut tas varēja darboties arī Lielbritānijā, apzināti izvēlējāmies Latviju, jo sapratām, ka ir pienācis laiks braukt mājās! Trīs nedēļas pēc kara sākuma Ukrainā atgriezāmies Latvijā. Bija daudz jautājumu, ģimenes teica, ka varbūt nevajag, jo bija nestabils, nedrošs laiks, bet mēs palikām pie sava lēmuma!”
Jau trešo ziemu lauku mājā meža vidū Amatas pagastā aizvadījusi Inese Vegnere no Vācijas. Sarunā ar “Druvu” viņa neslēpa, ka joprojām vēl neesot īsti iejutusies: “Tas saprotams, jo 18 gadi prom no Latvijas atstājuši iespaidu. Kad pieņēmu lēmumu atgriezties, pat nevarēju iedomāties, kas sagaida. Tā Latvija, ko pametu pirms 18 gadiem, bija pavisam cita, pēc atgriešanās bija jāsāk gandrīz no nulles.”
Skaidrojot atgriešanās iemeslus, viņa saka, ka pie šāda lēmuma nonākusi ar laiku: “Kad braucu prom, neplānoju ārzemēs palikt ilgi, bet apprecējos, piedzima trīs meitas, un laiks ievilkās. Ja kādā vietā nodzīvo desmit gadus, aina ir viena, pēc 15 gadiem – jau cita, un vēl pēc pāris gadiem sapratu, ka jādodas prom. Tur atrasties vairs negribēju un bērnus audzināt – vēl jo mazāk!”
Izaicinājums atgriežoties arī tas, ka Inese ir profesionāla māksliniece, bet mākslas tirgus Latvijā joprojām nepastāvot, tāpēc īsti neredzējusi sev vietu. Pārvedusi savas darbnīcas aprīkojumu un vēlas atvērt savu mākslas telpu, kur interesentiem apgūt dažādas drukas mākslas tehnikas. Cēsīs piemērota vieta neatradās, šķiet, darbnīca tiks ierīkota Līgatnē, bijušās papīrfabrikas teritorijā.
Jautāta, vai atgriezusies uz palikšanu, māksliniece ir lakoniska: “Ja visu grafikas dobspiedes darbnīcas aprīkojumu esmu te atvedusi, tās ir apmēram desmit tonnas, tad tas ir uz palikšanu!”
Pēc pasākuma I. Madžule atzina, ka tikšanās izdevās: “Atnākušie saprata, ka nav vieni, šī bija iespēja satikt sev līdzīgus cilvēkus, lai arī turpmāk uzturētu kontaktus, jo domu apmaiņa var uzmundrināt, iedvesmot. Svarīgi, lai rastos kopienas izjūta un apjauta, ka tuvumā ir cilvēki, kuri var atbalstīt, tāpēc pilnīgi noteikti tradīcija tiks turpināta, iespējams, kādā citā Vidzemes pilsēta, bet gan jau atgriezīsimies arī Cēsīs!”
Komentāri