Černobilieši stāsta, ka toreizējais kara komisariāts mobilizējis, pat īsti nepasakot, uz kurieni būs jādodas. „Tikai tad, kad Pērnavā ieraudzīju automašīnas darbam ķīmiska saindējuma zonā, ko šoferiem iz-sniedza, sapratu, kur būs jābrauc,” atceras stalbēnietis Alfs Lapsiņš, viens no aktīvākajiem černobiliešu grupas dalībniekiem rajonā. Cēsnieks Aivars Liepiņš gan zinājis, uz kurieni brauc, bet īstas sajēgas par radioaktīvā starojuma bīstamību nav bijis. Viesturs Grāvītis no Jāņmuižas atceras, kad saņēmis pavēli, nojausma jau bijusi, kurp sūtīs.
Braukuši arī brīvprātīgie, piemēram, celtnieki uz Slavutičas pilsētas būvniecību. Jānis Kačanovs no Līgatnes stāsta, ka saistībā ar bīstamības zonu, kurā strādāts, bijis aprēķināts, cik algu apmērā iepriekšējai darba vietai, kur viņi strādājuši līdz Černobiļai, bijis jāsamaksā, strādniekam atgriežoties mājās pēc iesaukuma. J. Kačanovs Černobiļā bija līgumstrādnieks un valsts palikusi viņam parādā 700 rubļus.
Cēsnieks Imants Priedītis stāsta, ka, likvidējot avāriju, uz vietas mēnesī maksājuši 100 rubļus, bet pārējo visu vajadzējis atmaksāt darbavietām. Citi černobilieši solīto samaksu bija saņēmuši. V. Grāvītis atzīst, ka valstī toreiz nebija vienotas sistēmas, kā algas, kompensācijas aprēķināt un par ko maksāt papildus, kaut gan noteikumos tas bijis uzrakstīts saprotami.
Toreiz daudzi aizbrauca pavisam jauni, kuri, tikai atgriežoties no dzīvībai bīstamā darba, veidoja ģimenes un viņiem dzima bērni. Vīri atzīst, ka par bērnu veselību uztraukums ir, jo zinātnieki atzinuši, ka radioaktīvais starojums Černobiļas katastrofā bijis lielāks nekā Hirosimā, kur gamma stari uzliesmoja 800 metrus virs zemes, bet Černobiļā tieši pie kājām. „Mēs zinām, ka Japānā jau vairākās paaudzēs cīnās ar starojuma izraisītām ģenētiskām slimībām,” sacīja A. Lapsiņš.
Vīri, trīsreiz spļaujot pa kreiso plecu, atzina, ka viņu bērniem, paldies Dievam, veselības problēmas nav novērotas. A. Lapsiņš atceras, ka pirmajos gados pēc piedzimšanas bērni saņēmuši bezmaksas vitamīnus. V. Grāvītis zināja teikt, ka černobiliešiem bērni var saņemt tādas pašas apliecības kā viņu tēvi, tikai pašiem jābūt aktīviem un tās jānokārto. Daudzi par šo jaunumu dzirdēja pirmo reizi.
Paši sevi viņi dēvē par černobiliešu biedrību un gandrīz katru gadu, pieminot traģēdiju, sanāk kopā, lai dalītos atmiņās un problēmās. Černobilieši pārrunāja arī Latvijas valsts garantijas un atzina, ka pāri viņiem darīts netiekot.
Rajona padomes galvenā speciāliste sociālās palīdzības jautājumos Ģertrūde Šulmeistere atbildēja uz černobiliešus interesējošiem jautājumiem par pensiju piešķiršanu un iespējām atgūt veselību sanatorijās. „Ikviens Černobiļas seku likvidācijas dalībnieks sanatoriju var izmantot reizi gadā bez maksas. No ģimenes ārsta jāsaņem nosūtījums, ar ko jādodas uz savas pašvaldības sociālo dienestu, kas aizpilda dokumentus un nosūta uz sociālo pakalpojumu pārvaldi, kur reģistrē rindā. Kad tā pienāk, tiek izsūtīts uzaicinājums uz sanatoriju Jaundubultos. To atmaksā Labklājības ministrija,” informēja Ģ. Šulmeistere.
Černobilietis I. Priedītis zināja teikt, ka rindas tagad ir garas, jo uz bezmaksas vietu sanatorijā vienā grupā gaida gan invalīdi, politiski represētie, gan černobilieši. Pagājušajā gadā viņš uzaicinājumu uz sanatoriju saņēmis trīs dienas vēlāk nekā bijis jāierodas, tādēļ priekšrocība gājusi secen.
Ģ. Šulmeistere solīja šo problēmu noskaidrot. Vīri pārrunāja arī vecuma pensijas, pabalstu, un, Černobiļas kaitīgās vides ietekmes sakarā, darba spēju zuduma kompensācijas jautājumus.
Komentāri