Cēsu novada pašvaldība saņēma Apliecinājumu par Piebalgas kultūrtelpas iekļaušanu Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Kultūrtelpa aptver Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas, Inešu, Zosēnu un daļu Kaives pagasta teritorijas.
Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte svinīgajā ceremonijā, kur apliecinājumus saņēma arī Bārtas kultūrtelpa, celu jostiņu aušanas tradīcija Ziemeļlatgalē, sēņu vākšana un izmantošana, uzsvēra , ka apliecinājums ir rezultāts tam, ko iespējuši izdarīt, un tagad tiek rīkoti godi. “Visa vidū ir cilvēks, līdzcilvēki, ģimene, kopiena. Līdz pat nācijai, kas apzinās kultūras vērtības, ciena un dalās ar tām, kas kopj, pamana, dara zināmas savas tradīcijas citiem,” teica S.Pujāte un atgādināja, ka sadarbībā ar starptautiskiem kolēģiem Latvijā ir iedibināta nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana un tālāk nodošana. Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tagad ir jau 38 vērtības, starp tām gan Dziesmu svētki un Pededzes pareizticīgo kāzu rituāls, zolīte, sēņošana un nēģu gatavošana, vairākas kultūrtelpas un dažādas tradīcijas.
Nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Gita Lancere uzsvēra, ka par kultūrtelpām aizvien biežāk sakām “ataudze”, tātad – turpinājums. “Lai tas, ko ieraksta sarakstā, nepaliek tikai kā kultūras kanons, lai nacionālās vērtības būtu dzīvas un turpinātos, nepieciešama ataudze. Ar šo dienu sākas nākamais darbs, lai tradīcijai ir ataudze,” vēlēja eksperte.
Apliecinājumu Cēsu pašvaldībai un piebaldzēniem pasniedza mākslas vēsturniece, ceļotāja Elvita Ruka. Viņas saknes arī ir Piebalgā. “Saknes, bez tām neizaug ne pienene, ne cilvēks, ne piederības sajūta. Tās notur, stiprina un arī sāpina, ja paliek neizzinātas,” pausts esejā “Par saknēm un Piebalgu”. Viņas vectēvs Voldemārs Ruks bija dzimtas astotās paaudzes saimnieks Jaunpiebalgas pusē. Pirms pāris nedēļām viņas rokās nonākušas 190 mašīnraksta lappuses, kuras Ruku Valdis pabeidzis rakstīt 1990.gadā 78 gadu vecumā. “Skaistā, daudzveidīgā pasaule arvien uzstājīgāk liek domāt par savām saknēm, savu ornamenta daļu pasaules kopējā rakstā un par raksturu. Savējo. No kurienes tas tāds. Ar pienenes spītu. Un tieši pavasara pieneņu pakalni lika man atgriezties tur, kur nekad nebiju bijusi. Pie saknēm Piebalgā,” vectēva atstātā mantojuma lomu atklāja E.Ruka un vēl arī to, ka vecmāmiņa Nadīna ir no Branderu dzimtas, no Ķencu mājām, bet viņas vectētiņš Pidriķis Branders ir slavenā Ķenča prototips.
E.Ruka uzsver, ka vectēva memuāri ir vērtīgākā dāvana no pagātnes, bet pie viņas ir nonācis arī dzejnieces Olgas Lisovskas vēstuļu arhīvs, plašāk nezināmās dzejnieces Elīzas Tulejas vārsmas. “Pati vācu dzīvās atmiņas. Piebalga manī ienāk kā atklājums, kurā ir tik daudz talantu, drāmu, vitalitātes un gara spēka, ka gribas palikt. Kultūrvidē, kas nāk no saknēm un gatava mūsdienu ziedēšanai,” sacīja piebaldziete un novēlēja izcelt cilvēkus un likteņstāstus, jo viņi ir pamatu pamats, lai atmiņas pāraugtu turpinājumā, bet savdabība gaismā un iedvesmā.
Saņemot apliecinājumu, Cēsu novada domes priekšsēdētājs Atis Egliņš – Eglītis uzsvēra, ka pieteikums nemateriālā mantojuma sarakstam tapis sadarbībā, kur katrs līdzdarbojās, lai apzinātu vērtību kopainu un ar lepnumu par to stāstītu citiem. “Piebalgu šodien pārstāv daudzi kultūras cilvēki. Piebaldzēni – būtiski latviešu nacionālās identitātes nesēji savā savdabīgajā patībā, kas veidojusies, savijoties senām prasmēm, dzīves telpas specifikai, nerimstošajai vajadzībai pēc izglītības un zināšanām,” atgādināja A.Egliņš-Eglītis un ar lepnumu piebilda: “Ja bārteniecēm pietrūkst rakstu, var paprasīt mūsu Dagnijai Kupčei.”
Jaunpiebaldziete Dace Bišere-Valdemiere uzsvēra, ka piebaldzēni ir lepni un tādi būs. “Mums uzdots liels uzdevums – uzrušināt Piebalgu vēl un vēl. Arī Atis, rakstot pieteikumu, ir sapratis, ka Piebalga ir viena varena vieta Dieva pasaulē,” sacīja D.Bišere- Valdemiere.
Jaunpiebaldziete Egita Zariņa visiem atgādināja: “Skaista mana Piebaldzīna/Pašā Gaujas malīnā,/Ne tai trūka gaišu ļaužu, /Ne ar sena tikumīna”.
Godi izskanējuši, un, kā “Druvai” atzīst vecpiebaldziete Līva Grudule, apliecinājums mudinās darīt un pavērs plašākas iespējas, īpaši finansējuma piesaistē. “Mēs zinām savas vērtības, bet, ja tās atzīst arī citi, tas ceļ pašapziņu,” saka L.Grudule un piebilst, ka nākamgad būs 800 gadi, kopš Piebalgas vārds minēts rakstos.
Komentāri