Marija un Marika ir pusgadu vecas dvīnītes, kuras pagaidām nekā nezina no dzīves grūtībām un nesaprot jēdzienus- nauda un iespējas. Viņas jūt vien vecāku un vecvecāku mīlestību.
“Mani satrauc, kā situācija valstī mainās. Vienīgais, par ko priecājos, ka pirms mazo dzimšanas man bija darbs. Ilgi strādāju veikalā Cēsīs. Saņemu māmiņu algu, tāpēc iztikt nav tik sarežģīti. Tā ir tā pati summa, ko mēnesī saņēmu strādājot, bet tagad nav uz pilsētu jābraukā. Ja māmiņu algām valstī ķertos klāt, tad nezinu, kā ģimenes iztiktu. Es atceros laiku, kad piedzima pirmā meitiņa, man pabalsts bija vien 50 latu. Otrreiz to nevēlētos,” sacīja triju meitu māmiņa Sintija Pudule.
Lauku sētā saimnieko arī viņas mamma Vera, bet ģimenes vīrieši strādā algotu darbu. Veras vīrs Cēsīs, bet Sintijas meklē un pagaidām neatrod darbu ārzemēs.
“Mēs ieguvēji esam tikai tāpēc, ka pašiem sava māja, lopi un dārzs, bet reāli jau arī naudu vajag. Ir lietas, kas jāiegādājas veikalā, jāmaksā par elektrību. Ir arī aizņēmums, kuru paņēmām, domājot par bioloģiskās lauksaimniecības attīstīšanu,” ikdienu skaidroja Sintija, bet Vera Pudule, kura ir gādīga vecmāmiņa un jau piecus gadus palīdz audzināt ne tikai meitas, bet arī dēla bērnu, atzīst: “Reizēm domāju, ka arī man vajadzētu algotu darbu. Pienu vairs nevaram nodot. Mums ir maza saimniecība, un pēc pāris kannām pie mājas vairs piena mašīna nepiebrauc. Tāpēc laižam pienu caur kūti – audzēju teļus. Dzīvojam no vienas naudas līdz otrai. Tāda droša pamata un stabilitātes nav nekad. Mans vīrs vismaz zina, cik viņš katru mēnesi algā saņems, ar to summu varam rēķināties, bet, cik no mūsu mājas darba, saimniecības izdosies nopelnīt, nekad nevari tikt gudrs.” Vecmāmiņa uzsvēra, ka bērniem ļoti svarīgi iegūt labu izglītību. Viņa nebija pārliecināta, ka kāds no mazbērniem kādreiz varētu palikt vecajās lauku mājās un saimniekot. Vera domā, ka dzīve pilsētā tomēr jaunajiem ir vieglāka un arī iespēju vairāk.
“Tagad cenšos, lai mazdēls ne tikai mācās, bet arī pilnveido savu talantu. Viņš tiešām labi zīmē, tāpēc uzskatu, ka viņam ir jāapmeklē mākslas skola Cēsīs. Es vienmēr domāju- mēs taču, bērnus audzinot, nezinām, ko viņi vēlēsies, kas viņiem dzīvē sagādās prieku, tāpēc nevar nevienu bērnu iesēdināt laukos vai pilsētā un teikt – te tava vieta, te būs labi. Vecākiem jācīnās, lai mazajiem visa kā būtu gana. Un priecājos, ka es vēl varu palīdzēt bērniem un mazbērniem,” tā Vera Pudule.
Komentāri