pedagogs novators, psiholoģijas doktors, profesors, ar lekcijām vairākkārt uzstājies Cēsīs
Rīt tev svinīgos apstākļos pasniegs pasi un tu atgriezīsies mājās priecīgs, it kā pēkšņi paaudzies. Tu vairs neesi bērns, bet pilngadīgs jauneklis, mēs – tavi vecāki, māsiņa, vecmāmiņa – cienīsim šīs pārmaiņas.
Sākšu ar to, ka uzdāvināšu tev jaunu elektrisko bārdas skuvekli – ir jau laiks; māte tev kabatā ieliks pildspalvu – tev patīk rakstīt; māsiņa nodos pašas sacerētu stāstu, tas būs noformēts kā grāmata, viņa tur rakstījusi, ka lepojas ar tevi, un ja ne no kā nebīstas, tad tikai pateicoties tev; vecmāmiņa palūgs
apsēsties uz krēsla, lai varētu brīvi tevi nobučot uz vaiga un pacienās ar mīļākajiem saldumiem.Un visi mēs atcerēsimies par sešpadsmit gadu garo kopā noieto ceļu.
Mums nav bijis iemesla būt ar tevi neapmierinātiem. Varbūt tu neizcelies skolā ar vislabākajām atzīmēm, skolotāji nav sajūsmā par tavu apdāvinātību, bet no daudziem dažādiem cilvēkiem (arī skolotājiem, kaimiņiem, darba biedriem) vairākkārtīgi esam dzirdējuši uzslavas par tevi: taisnīgs, audzināts, mīl darbu.
Īpaši mūs iepriecināja vēstule pēc tam, kad tu kopā ar draugiem pavadīji vasaru ciemā. Vecs vīrs to uzrakstīja skolas direktoram: „Cienījamais direktor! Es cienu labi audzinātus jaunekļus. Tāds manā atmiņā ir palicis Pata. Nododiet, lūdzu, veca vīra pateicību viņa skolotājiem un vecākiem.”
Kura māte un tēvs nepriecātos par šādu vēstuli? Protams, ne es, ne tava māte nedomā, ka ar tavu audzināšanu viss ir ideāli. Bija mums arī pietiekami daudz kļūdu un misēkļu, bet to, ko mēs sasniedzām, veidojot tavu personību, var uzskatīt par labu pamatu tālākai pilnveidei. Audzināšana prasīja lielu pacietību, kā arī nemitīgus meklējumus uz tavu mazo sirdi un dvēseli. Mēs centāmies iepotēt tev
cilvēciskās vērtības, iedegt
dzīves mīlestību un darbošanās kaislību, bagātināt tevi ar cilvēces ideāliem, radīt sapratni par dzīves jēgu. Vai mums izdevās virzīt tevi uz pašaudzināšanas un pašbagātināšanas ceļa, to visu pārbaudīs dzīve: tā ne reizi vien vedīs tevi cauri saviem pārbaudījumiem.
Mums, taviem vecākiem,16 gadus garais ceļā ir bijis divējādi nozīmīgs.
Pirmkārt, varam novērtēt mūsu pedagoģisko pārliecību, kura attīstījās un veidojās kopā ar tavu attīstību. Šajā procesā, pats to nenojaušot, tu biji galvenais un, lai cik paradoksāli tas nebūtu, mūs audzināji. Audzinot tevi, mēs paši augām kā vecāki, kā skolotāji un kā sabiedrības pārstāvji.
Tu nostiprināji mūsu ģimeni ar mātes un tēva prieku, bagātināji ģimenes attiecības. Kāpēc daudzi domā, ka tiek audzināti tikai bērni? Daudzi bērni kļūst par vislabākajiem skolotājiem saviem vecākiem!
Otrkārt, mēs uzskatām, ka vecākiem ir jāstāsta pieaugušajiem dēliem un meitām par to, kā viņi tika audzināti, kādi mērķi tika izvirzīti. Vecāku pienākums ir runāt taisnību: kā un ar kādu atbildību dzīvojuši. Kāds var iebilst: „Mēs viņu uzaudzinājām, vai tagad vēl jāatskaitās?” Jā, mūsu bērniem ir tiesības dzirdēt to, ko neesam paspējuši, savā laikā sapratuši, kur kļūdījušies. Tāda atklātība var kļūt par pamatu padziļinātai sapratnei starp vecākiem un pieaugušajiem bērniem, tā palīdzēs bērniem sajusties atbildīgiem par vecākiem nākotnē.
Publicēšanai sagatavojusi Ilze Šulte
Komentāri