Pamazām vien ieejam tumšajā diennakts ritmā. Tumsa dara savu, dīvānā ieslīgt gribas aizvien agrāk un ilgāk, jo arī cilvēks ir dabas daļa un tā prasa pierimt. Un nu jau zinātnieki ir izskaidrojuši, kā gaismas trūkums iedarbojas uz mūsu organismu – gan funkcionēšanu, gan domāšanu, gan emocijām, kas bieži vien noved pie… depresijas.
Tā gan retāk piemeklē sabiedriski aktīvos, profesionāli un ģimeniski veiksmīgos, hobijos aizņemtos un citādi laimīgos. Tomēr arī citiem der pameklēt līdzekļus, kā atgaiņāties no nevēlamās līdzgaitnieces. Ja tas ļoti aktuāli, noteikti noderēs psihologu daudzie un noderīgie padomi, starp kuriem mēdz būt ieteikums kļūt par kāda mīļdzīvnieka saimnieku, ja vien tas sakrīt ar paša vēlmēm, iespējam un varēšanu.
Tā kā pati esmu izteikts “suņu” cilvēks un man ir pat divi, kā tagad saka, lolojumdzīvnieki, itin bieži pārdomas aizved pie secinājuma, ka nav uzticamākas, piedodošākas, padevīgākas, pacietīgākas un, galvenais, mīlošākas radības par suni.
Viņš ne tikai mīl, sargā un izklaidē savu saimnieku. Rūpes par savu mīluli, kopīgi pavadītais laiks, pat suņa mazie niķi un stiķi spēj dziedēt dvēseles sāpes, mazina skumjas. Suņa paļāvīgais skatiens, prieks visā ķermenī, vai tas liels vai mazs, par katru atkal satikšanās mirkli; vainas apziņā nolaistās acis un aste par kaut kā neatļauta izdarīšanu.
Kur nu vēl katra individuālais skaistums! Ja ne cilvēks pēc savām vēlmēm nepacenšas radīt izcilus smukulīšus, tad māte daba jau nu nenoslinko, lai katra spalviņa atrastos īstajā vietā un pareizajā sakārtojumā. To visu apbrīnojot, skumjām vietas atliek visai maz. Nav brīnums, ka suņumīļi savējos ķepaiņus un astaiņus uzskata par ģimenes locekļiem ar visām no tā izrietošajām sekām. Brīnums gan ir pavisam cits: kā cilvēkiem ir izdevies tikt pie tik neaizstājamas būtnes? Kā no pirmavota vilka, par ko vēsta teikas un pasakas, un arī zinātnes pētījumi, gadu tūkstošos ir izveidots cilvēka visuzticamākais draugs. Nudien, ja vien par pasaules brīnumiem netiktu uzskaitīti tikai arhitektoniski sasniegumi, par cilvēka radītu brīnumu varētu un vajadzētu uzskatīt no mežonīgā vilka veidoto mīlestības iemiesojumu suni. Domāju, to nevarēs pārspēt pat mūsdienu cilvēka sasniegums – mākslīgais intelekts.
Jāatzīst gan, ka sunim, šai vienreizējajai būtnei, tomēr ir kāds trūkums – viņa mūžs ir visai īss…
