Ir laime sastapt cilvēku, sekot viņa darbiem un domām, zinot un jūtot, ka viņš savā mūžā atminējis garīgās jaunības noslēpumu. Tāds Latvijā ir 90 gadnieks, režisors Oļģerts Kroders.
Viņa dzīve deviņu gadu desmitu garumā ir pasakai līdzīgs stāsts. To apliecina iespaidīgais teātra iestudējumu un lomu saraksts, kā arī pilnvērtīgā radošā dzīve, kas turpinās joprojām, arī 90 gadu vecumā. „Režisors šobrīd ir uz viļņa,” par O. Krodera intensīvo, veiksmīgo darbu Valmieras drāmas teātrī teic Silvija Radzobe, viena no Latvijā autoritatīvākajām teātra kritiķēm. Viņa uzsver – ar katru jaunu lugas iestudējumu latviešu režijas patriarhs apliecina, ka nav apstājies savā attīstībā, prot saskatīt un attēlot procesus, viņa veidotās izrādes, arī presē sniegtās intervijas rāda skaudru sabiedrības atspulgu, izgaismo Latvijas nākotni. To apliecināja arī nesen Latvijas televīzijā pārraidītais „Karalis Līrs” – Šekspīra lugas uzvedums Valmieras teātrī – Krodera kārtējā novatoriskā pieeja klasikai. Tā tas pēdējos piecos gados noticis ar V. Šekspīra lugas „Hamlets”, A. Čehova ”Ķiršu dārzs” un F. Šillera „Marija Stjuarte” iestudējumu. „No Krodera esmu mācījusies teātra būtību – gatava izrāde nebūt nav luga, ko lasām. Skatoties viņa veidotās izrādes, saslimu ar pēdu dzinēja kaislību, ka klasiķu rakstītie vārdi uz skatuves jau nozīmēs ko citu,” ar esejas „Brīvības ceļš” lasījumu uzstājoties Valmierā bibliotēkā Oļģertam Kroderam veltītā sarīkojumā, klausītājiem pavēstīja S. Radzobe. Eseja ievadīja nupat klajā nākušās grāmatas “Mēģinu būt atklāts” atvēršanas svētkus, grāmatas, kuru Oļģerts Kroders sarakstījis pirms 18 gadiem. Režisora autobiogrāfiskais stāsts, tagad papildināts ar Valmieras teātra direktores Evitas Sniedzes priekšvārdu un Oļģerta Krodera režijas darbu un lomu hroniku, iznācis ar izdevniecības „Zvaigzne ABC” gādību, bet 1993. gada grāmata ir bibliogrāfisks retums. „Mēģinu būt atklāts” stāsta par jauna cilvēka piedzīvoto divās pasaulēs – brīvajā, kāda līdz 1940. gada 17. jūnijam bija Latvija, kad Kroders beidza ģimnāziju, un izdzīvošanas pasaulē, kāda jaunietim sākās 1941. gada 14. jūnijā, kad ģimeni nakts vidū
arestēja un izsūtīja. Uz abām šīm pasaulēm pieredzējušais vīrs 90. gadu sākumā, strādājot pie rakstāmmašīnas, paskatījies kā uz dzīves sagādātu teātra izrādi. „Visu, ko esmu pieredzējis, kas man ticis likts priekšā, vienmēr esmu vērojis no malas. Pat Ziemeļos. Es jūtos, it kā spēlētu kādu lomu izrādē, līdz ar to man nav nekā traģiska, ko nožēlot. Un man bija baigi interesanti, ” to režijas patriarhs vēlreiz apliecināja atkal izdotās grāmatas atvēršanā.
Klausītāju priekšā nāca Krodera aktieri, nozīmīgu lomu tēlotāji Ieva Puķe un Ivo Martinsons. Viņi lasīja priekšā tekstus autora atzīmētajās grāmatas lappusēs, darīja to personīgi, jo pirms tam grāmatu nebija lasījuši. Kad klausītāju iztēlē atdzīvojās 20. gadsimta 40. gadi, sarīkojums sāka atgādināt Kārļa Skalbes pasaku „Kaķīša dzirnavas”, brīžus, kad kaķītis ķēniņam stāsta savu skumjo dzīves stāstu un dara to tik viegli, ka pat pārdzīvotās sāpes ar savu traģikomisko dabu iegūst jaunu dimensiju. Par Sibīrijā pavadīto laiku, kad atradies starp dzīvību un nāvi, O. Kroders rakstījis neticami viegli. Sarīkojumā O. Kroders atklāja, ka bijuši divi iemesli, kāpēc 90. gadu sākumā viņš piekritis rosinājumam rakstīt autobiogrāfisku grāmatu. „Man prātā bija caur detaļām pastāstīt par Latviju 30. gados, kā arī par piedzīvoto Ziemeļos. Turklāt es rakstīju ar domu, ka vēlos bagātināt noplicināto latviešu valodu. Rūpīgi strādāju ar vārdnīcām, meklēju tajās sinonīmus. Tas bija mans apliecinājums, ka latviešu valoda stāv līdzās Eiropas valodām,” pavēstīja deviņdesmitgadnieks un ķērās pie autogrāfu sniegšanas no jauna izdotajā grāmatā ”Mēģinu būt atklāts”. Šodien Oļģerta Krodera 90. jubilejas svinības sasniegs kulmināciju Latvijas mērogā. Pusastoņos vakarā Latvijas televīzija sāks tiešraidi no Valmieras teātrī režisoram veltītā jubilejas vakara.
Sarīkojumu veidojusi Nacionālā teātra režisore Indra Roga, scenāriju rakstījusi Valmieras teātra direktore, dramaturģe Evita Sniedze. Jubilejas vakarā piedalīsies aktieri no Valmieras, Liepājas un Rīgas teātriem. Vakars atspoguļos skatuves meistara garo mūžu, kurā piedzīvotas visas Latvijai pāri gājušās varas un vēstures pagriezieni, jo Kroders ir tikai trīs gadus jaunāks par valsti.
Valmieras drāmas teātrī atvērta un divus mēnešus būs skatāma fotomākslinieku Gunāra Bindes un Jura Kmina veidotā izstāde „Krodera teātris” – mākslas fotogrāfijas, kurās kopā ar meistaru dažādos tēlos iejutušies Krodera aktieri. Fotogrāfijas viesīs klātbūtnes efektu ne tikai daudzās izrādēs, bet arī paudīs aktieru attieksmi pret savu režisoru. Reizē tas ir amizants, ironisks atskats uz Krodera harismātisko personību un viņam līdzās pastāvošajiem māksliniekiem. Juris Kmins atzīst, ka bijis interesanti piedzīvot, kā aktieri dievina režisoru, jo viņš nevis ierobe-žo ar savu uzdevumu, bet aktierus atraisa. Juris atzīst: „Sastrādāšanās fotografējot ritēja brīnišķīgi atmosfēras dēļ, kas valda teātrī. Fotografēšanos aktieri uztvēra kā garīgu darbu, iejūtoties izrāžu tēlos, inscenējot, parodējot un jokojot. Sākotnēji Kroders bija ļoti rezervēts, taču pēc trīs reizēm viņš atraisījās tādā mērā, ka jau nedēļu iepriekš kaltēja rozi Pļuškina tēlam un gatavojās dubultportretam ar aktieri Ivaru Pugu.” Mairita Kaņepe
Komentāri