Laimdota Lakucievska (dz. Irbīte) ar māti.
Agrā 25. marta rītā Latvijā sāka plosīties Baltijas valstu iedzīvotāju deportācijas operācija “Krasta banga” (krieviski – Priboj). Tā turpinājās četras dienas, vajājot un tvarstot izsūtāmo sarakstos ierakstītos.
Latvijas PSR iekšlietu ministrs A. Eglītis 1949. gada 24. aprīļa ziņojumā par paveikto 25. marta deportācijas akcijā rakstīja: “Operācijas laikā apstiprinājās mūsu rīcībā esošās ziņas, ka iedzīvotāji jau iepriekš zināja par gaidāmo izsūtīšanu. Pasākuma atklāšanu varēja radīt tas, ka Valsts drošības ministrija savus operatīvos darbiniekus un Valsts drošības ministrijas karaspēku izsūtīja 7-10 dienas pirms operācijas. .. Tādu faktu, ka izsūtīšanai paredzētie savu mantu aizveda un likvidēja, bet paši aizbēga, visos republikas apriņķos bija daudz. .. Tas noveda pie tā, ka operācija būtiski ievilkās. Tikai 4 ešelonus bija iespējams nosūtīt diennakts laikā pēc operācijas sākuma. Pārējie 28 ešeloni nostāvēja no 2 līdz 4 diennaktīm, jo Valsts drošības ministrija, nesavākusi noteikto “limitu” pēc galvenajiem sarakstiem, bija spiesta turpināt operāciju pēc rezerves sarakstiem un nodarboties ar aizbēgušo meklēšanu. ..”
28.martā aizbēgušo vajāšanu pārtrauca un cilvēku pārvešanai pielāgotie lopu vagoni sakustējās, lai uzsāktu divas nedēļas ilgo ceļu uz Sibīriju. Brauciens bija plānots tikai vienā virzienā, lai “pārvietotie” speckomendantūru uzraudzībā dzīvi turpinātu izsūtījumā bez tiesībām atgriezties Dzimtenē.
Lai gan ne visi deportētie bija zemnieki, tomēr šī vērienīgākā Latvijas iedzīvotāju izvešanas akcija bija pilnībā vērsta pret zemniecību, pret tās turīgāko slāni, tā dēvētajiem “budžiem” vai “kulakiem”, lai pēc tam īstenotu kolektivizāciju – kolhozu dibināšanu. Jau nākamajā dienā pēc deportācijas pagastos, teju katrā ciemā, notika kolhoza dibināšanas sapulce. Zemnieki it kā brīvprātīgi iestājās kolhozos, atdodot mantu – lopus, lauksaimniecības tehniku kopīgajai lietošanai. Uz kolhoza kūtīm pārveda arī lopiņus, kas bija palikuši bez saimnieku aprūpes no tā sauktajām pārvietotajām saimniecībām. Visneapskaužamākais liktenis bija to saimniecību māju sargiem un ganiņu palīgiem – sunīšiem. Tos kolhoziem nevajadzēja, un saimniekus tie gaidīja velti.
Tā Latvijā veiksmīgi tika īstenota 1929. gadā Staļina pasludinātā “kulaku kā šķiras likvidācija”. Instrukcijas un pavēles sagatavoja Maskavā, bet īstenoja padomju varas izpildorgāni Latvijā. Tajos amatus ieņēma Latvijas iedzīvotāji, kas atbalstīja okupāciju, sadarbojās ar padomju varu. Padomju varas stiprināšanai piesaistīja arī personas no citām padomju sociālistiskajām republikām ar pieredzi politiskajā darbā. Par ļoti vērtīgiem uzskatīja latviskās izcelsmes cilvēkus, kas bija sevi pierādījuši kā padomju varas īstenotāji, strādājot “vecajās” Padomju Savienības republikās. Tāda pieredze lieti noderēja arī “kulaku” meklēšanā. Pirmajos Latvijas okupācijas gados – 1940., 1941. gadā – un arī pirmajos pēckara gados – 1945., 1946. – oficiālu “kulaku” saimniecību pazīmju nebija, “kulakos” ieskaitīja saimniecības, kurām zemes reformas laikā zemes platību samazināja līdz 20- 30 hektāriem, un katru saimniecību, kas noteiktā daudzumā un laikā nepildīja varas iestāžu uzliktos saimnieciskos uzdevumus.
1947.gada augusta nogalē Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālā komiteja divas reizes sasauca plašu apspriedi, kuras dalībnieki apsprieda finanšu ministra Tabaka nolasītās “kulaku” saimniecību pazīmes. Nolēma “kulakus” meklēt pēc šādām pazīmēm: pastāvīgi algots darbaspēks; algoti sezonas vai dienas strādnieki; sistemātiski izmantots izkalpināšanas nolūkā citu cilvēku darbs kā atstrādāšana par viņiem izsniegtajiem produktiem, sēklām, kā arī viņu lietošanā dotiem darba lopiem vai lauksaimniecības mašīnām; ienākumi par komplicētu lauksaimniecības mašīnu izmantošanu; ienākumi no dzirnavām vai kāda cita uzņēmuma; ienākumi no uzpirkšanas jeb augļošanas.
Noteica arī “kulaku” saimniecību sarakstu sagatavošanas kārtību. Noteica, ka pagasta izpildu komiteja, piedaloties trūcīgākajiem zemniekiem un kalpiem, līdz 1947. gada 20. septembrim sagatavo “kulaku” saimniecību sarakstus, tos paraksta izpildkomitejas priekšsēdētājs un sekretārs. Pēc tam sarakstu nosūta apriņķa izpildu komitejai apstiprināšanai. Apriņķa izpildu komiteja sastādītos sarakstus pārbauda, pieņem lēmumu par katru saimniecību atsevišķi.
Apspriedes nobeigumā Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš teica: “..Mūs gaida liels, ļoti nopietns un atbildīgs darbs, un šo jautājumu vajag izlemt tā, lai kļūdu būtu pēc iespējas mazāk, bet varbūt nebūtu nemaz. .. Pats galvenais, lai darbu veiktu bez trokšņa, lai nenorautu labības sagādi, piena piegādi .. Manuprāt, par šo jautājumu trokšņot vajag ļoti maz, bet tīri lietišķā veidā sākt šā darba veikšanu. Katrā pagastā var uzsākt tāda saraksta – melnraksta sastādīšanu. Tas ir pareizs priekšlikums. Ar piecinieku, trijnieku katrā pagastā var apspriesties, bet saraksta melnrakstam jau pēc būtības ir jābūt, un tas ir.”
Latviešu tauta pazīstama ar darba tikumu. Diemžēl arī uz šo nopietno un atbildīgo darbu tā īpaši nebija jāskubina. Jau 1947. gada 16.,17. oktobrī ( trīs dienas pirms termiņa) Cēsu apriņķa izpildu komitejā izskatīja un apstiprināja pagastu “piecinieku” un “trijnieku” sagatavotos “budžu” sarakstus.
Lai arī lielais darbs veikts stingri pēc norādījumiem, lietišķi un ievērojot noteikto slepenību ziņas par tā veicējiem saglabājušās arhīva dokumentos. Pats galvenais darba veicējs Cēsu apriņķī bija Vilis (vai Villi) Freibergs. Uz 1949. gada 1. janvāri Cēsu apriņķī “kulaku” saimniecību sarakstā bija ierakstītas 533 saimniecības (lielāks skaits bija tikai Ludzas un Jelgavas apriņķos – 561 un 700). Bet 1948. gadā tiesai un prokuroram nodoto lietu skaits par “kulakiem” – parādniekiem Cēsu apriņķī ir bijis lielākais Latvijā – 312. No Cēsu apriņķa izsūtāmo sarakstu Cēsu apriņķa izpildu komitejas priekšsēdētājs Vilis Freibergs parakstīja 1949. gada 13. martā. Izsūtītas tika 488 ģimenes.
Vilis Freibergs bija latvietis, dzimis 1893.gadā Tukuma apriņķa Bēnes pagastā. Autobiogrāfijā viņš rakstīja: “No desmit gadu vecuma vasarās sāku ganīt “kulaka” lopus, bet ziemās gāju skolā. Tādā veidā pabeidzu četras klases pagasta pamatskolā. 1914. gadā mani iesauca kara dienestā, dienēju Baltijas flotē uz mīnu kuģa “Strašnij” par kurinātāju. 1916. gadā brīvprātīgi iestājos 5. latviešu strēlnieku pulkā. No 1919.gada tiku pārcelts par kurinātāju Melnās jūras kara flotē. Demobilizējos Sevastopolē 1923.gadā, pēc tam pārcēlos uz Odesu, kur strādāju milicijas orgānos līdz 1930. gadam. Pēc tam tiku komandēts uz padomju saimniecību direktoru kursiem Poltavā. Pēc to beigšanas līdz 1940. gada novembrim strādāju Ukrainas PSR kā padomju saimniecību direktors. Tad tiku iecelts par Graudaugu un lopu audzēšanas padomju saimniecību tresta direktoru. No 1941. gada jūnija līdz decembrim izpildīju valdības speciālos uzdevumus lopu evakuēšanā.”
Vilis Freibergs kā politiski izglītots, pieredzējis “nacionālais kadrs” 1945. gada jūlijā no Ukrainas PSR tiek pārcelts darbā par Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Cēsu apriņķa komitejas sekretāru. No 1946. gada jūlija ievēlēts par Cēsu apriņķa izpildu komitejas priekšsēdētāju.
Kadru uzskaites dokumentos redzams, ka biedrs Freibergs pilnībā attaisnojis izrādīto uzticību un ar lielu atbildību veicis partijas un vadības izvirzītos uzdevumus. Par darbu vairākkārt prēmēts, apbalvots ar divām medaļām “Darba teicamnieks”, ar ordeni “Goda Zīme” un “Darba Sarkanā karoga” ordeni.
Viens no nozīmīgākajiem Freiberga darba sasniegumiem bija zemnieku saimnieku kolektivizācijas sekmīga pabeigšana Cēsu apriņķī 1949. gadā – tai traucējošo “kulaku” un “padomju varai naidīgo elementu” deportācijas organizēšana.
Tomēr Vilis Freibergs viens šo deportācijas akcijas organizēšanu un sekmīgu izpildi nebūtu paveicis. Kā jau komunistiskās partijas apspriedē pieņemtajā instrukcijā bija noteikts, palīgi bija pagastu izpildu komitejas – izpildu komitejas priekšsēdētājs un sekretārs, piedaloties trūcīgākajiem zemniekiem un kalpiem. Arī visu šo cilvēku vārdi un uzvārdi ir atrodami arhīva dokumentos. Atšķirībā no amatpersonām, kurām uzdevums bija darba pienākums un arī amatus tie ieņēma gandrīz vai piespiedu kārtā, jo kadru trūka, trūcīgākie zemnieki un kalpi to darīja pēc savas gribas. Jāatzīst, ne visi šo “aktīvistu” vārdi ir atrodami dokumentos, jo daudziem bija grūtības rakstīt ziņojumus un tos parakstīt, tas noticis mutiski. Varbūt ne par visiem, bet arī par šiem palīgiem ir saglabājušās ziņas no to notikumu aculiecinieku atmiņām.
Pirms 25 gadiem Cēsu zonālais valsts arhīvs uzsāka sadarbību ar Cēsu rajona Politiski represēto biedrību. Tad apritēja 50 gadi kopš Latvijas iedzīvotāju deportācijas un bija iecere to atzīmēt, sagatavojot arhīva dokumentu izstādi. Tādēļ aicināju politiski represētos stāstīt par pārdzīvoto. Pirmā uzaicinājumam atsaucās Laimdota Lakucievska, dzim. Irbīte. Atmiņas bija spilgtas. Laimdota bija no tiem, kuru ešelons, pārējo sagūstīšanu gaidot, Amatas stacijā stāvēja līdz 28.martam. Laimdotas mammai 25. martā bija dzimšanas diena, palika 45 gadi. 24. marta vakarā Laimdotai nav izdevies piezvanīt mammai uz Raunu, lai apsveiktu dzimšanas dienā. Telefona centrālē nav dots savienojums. Baumas par gaidāmo izvešanu bija dzirdētas. 25. martā pa Cēsu ielām braukušas kravas mašīnas ar raudošiem cilvēkiem kravas kastēs. Bijis skaidrs, ka tā ir izvešana. Tomēr pēc darba nedēļas beigām Laimdota devusies uz savu dzīvokli un steigusi apdarīt mājas darbus, līdz izdzirdējusi klauvējienus pie durvīm… Laimdota 97322. ešelona 60. vagonā pēc kārtas bija 24., pavisam bija 25. Ešelonam sastāvā bija 61 vagons. Zināms arī, kas bija tas puika, aiz kura tika aizvērtas 61. vagona durvis. Arhīva dokumentā – ešelona 61. vagona sarakstā – ieraksts Nr.24. Andris Eglītis. Viņam tas bija otrais “ceļojums” uz Sibīriju. Pirmais bija 1941. gada 14. jūnijā kopā ar mammu un brālīšiem. Kopā ar bāreņiem viņam tika ļauts atgriezties Latvijā. 1949. gada 25. martā izvedamo sarakstā Andra nebija. Viņš lūdza, lai ļauj braukt līdzi, jo Sibīrijā bija palikusi viņa mamma un brālis Guntis.
Laimdotas un daudzu citu, kurus aizveda pirms 75 gadiem, kuri izdzīvoja un atgriezās dzimtenē, vairs nav mūsu vidū. Paldies viņai un tiem, kas nākamajām paaudzēm ir atstājuši atmiņas. Tās ir vajadzīgas, lai zinātu un atcerētos, jo vēsture mēdz atkārtoties. Tā atkārtojoties tad, kad tiek aizmirsta.
No 25. līdz 28. martam uz Tomskas, Omskas un Amūras apgabalu no Cēsu apriņķa tika aizvesti 2102 cilvēki.
Fragments no ešelona 97322 60.vagonā sadzīto cilvēku saraksta.
