Dziesmu svētki noglabāti sirdī. Par tiem vēl vismaz piecus gadus un krietni ilgāk atgādinās tūkstošiem fotogrāfiju, kurās redzami laimīgi cilvēki.
Vienalga, jauns vai vecs, dzied, dejo vai muzicē. Visi kopā un katrs veidoja XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkus. Apzināti, neapzināti, kopā esot, kopā jūtot. Vēstures grāmatām fiksēs dalībnieku skaitu, nodziedātās dziesmas, nodejotās dejas un nospēlētos skaņdarbus. Bet ar racionālu prātu un mūsdienu tehnoloģijām nevar izmērīt to, kas notiek sirdī, kas ir nepārejama svētku sajūta.
Katrs koncerts izskanēja ar ovācijām un prieka asarām. Sirds neļāva iet prom, gribējās vēl pakavēties kaut mirkli, jo bija bail, ka var kaut ko palaist garām, ka emociju biķeris var pārstāt līt pāri malām.
Latvijas kori ieskandināja Sidraba birzi, jauno brīvdabas estrādi Mežaparkā Rīgā. Tā skan tik labi, ka labāk nevar vēlēties. Četri koncerti pulcēja klausītāju tūkstošus. Virsdiriģentam atlika pacelt rokas, un sākās rituāls, kurā katrs ar savu balsi bija dalībnieks. Divu koncertu programmas ar kora klasiku un jaunrades skaņdarbiem pāršalca Mežaparku, atbalsojās pāri Latvijai un tālāk pasaulē. Var vien piebilst, ka noslēguma koncertam “Kopā augšup” 15 dziesmas izraudzījās paši koristi. Tā vien gribējās, lai teju katru otro dziesmu kopkoris atkārto, lai saklausītu vēl kādu niansi, kas aizskar dvēseli.
Sidraba birzī virsdiriģentu un goda virsdiriģentu vadībā skanēja jauktie, sievu, vīru, senioru, bērnu un jauniešu kori, pūtēju orķestri un kokļu ansambļi, dziesmas mijās ar Latvijas labāko deju kolektīvu dejām.
Tik daudz skaistu vārdu, komplimentu nav nācies dzirdēt pat pirms pieciem gadiem. Arī jaunā Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča un kultūras ministra Naura Puntuļa uzrunas saturā bija dziļas un dvēseliskas.
Bet ar kopā dziedāto “Pūt, vējiņi” nekas nebeidzas. Sākas sadziedāšanās nakts, lai ikviens kļūst par dziedātāju vai dejotāju. Un tā līdz pat astoņiem rītā. Saule sagaidīta, diriģentam Mārim Sirmajam diriģējot “Lec, saulīte!”, “Gaismaspili” un “Lauztās priedes”…
“Kaut mēs varētu tādi vienoti, skaisti, labestīgi būt vienmēr. Vai tiešām sevī tas jākrāj piecus gadus,” pārdomās dalījās kāda koriste un uzsvēra, ka Dziesmu svētku nedēļa ir kā tāls mērķis piecu gadu garumā. Uz to tiek iets, jo zini, ka galapunktā būsi laimīgs.
Pirmdienas rītā saule nesteidzās aust, ļaujot vēl pakavēties svētku nedēļā. Nogurums, prieks un skumjas. Asaras, kuras nevar un nevajag slēpt, jo tajās atmirdz Dziesmu svētki, latviskā būtība, kas izlauzusies. Mežaparkā lielkoncertā “Kopā augšup” pulcējās ap 65 tūkstošiem cilvēku –gan dalībnieki, gan skatītāji.
Ar tikpat plašu emociju gammu izskanēja deju lielkoncerts “Mūžīgais dzinējs”. Tas “Daugavas” stadionā ar latviešu dejām tika uzlādēts daudziem gadiem. Greznas dažādu paaudžu tautumeitas, tautu dēli, stalti, eleganti, draiskulīgi traki, deju soļos līgani izdejoja latviskos rakstus.
Par XXVII Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkiem vēl ilgi un daudz runās, pēc gadiem tiks pierakstītas atmiņas, failos meklētas bildes. Par spīti skeptiķiem, visi pasākumi bija skanīgi un labi organizēti, neatstāja vienaldzīgus ne dalībniekus, ne skatītājus norises un kopā skatīšanās vietās un pie televizoriem.
Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte pēcsvētku preses konferencē uzsvēra, ka Dziesmu un deju svētki pastāv tikai tāpēc, ka sabiedrībai ir interese iesaistīties daudzveidīgajā tautas mākslā, un turpmāk būtu jāskatās, kādā veidā tiek strādāts ar cilvēku un kopienu, kas šo tradīciju uztur. Viņa skaidro, ka ik pa laikam nākas pārskatīt situāciju, kā tie, kas atbalsta svētkus, tostarp valsts, pašvaldības, profesionāļi un nevalstiskais sektors, sadarbojas ar kopienu, un kā, laikam ejot un tradīcijām mainoties, nostiprināt sadarbības modeļus, lai varētu teikt, ka Dziesmu un deju svētki ir tradīcija nevis “institūciju iegriba”. Lai saglabātu tradīciju, pašai kopienai ir jābūt ļoti aktīvai, bet valsts un pašvaldības iesaistās dažādu atbalsta instrumentu radīšanā, uzsvēra S.Pujāte.
Deju lieluzveduma mākslinieciskais vadītājs Jānis Purviņš atzīmēja, ka dalībniekiem bija dots samērā īss laiks, lai sagatavotos Dziesmu un deju svētkiem. “Tas, ko mēs redzējām Dziesmu un deju svētkos, ir absolūti apbrīnojami tieši no dejotāju un dziedātāju puses, jo reāli gatavoties svētkiem varējām tikai gadu un trīs mēnešus pēc pandēmijas. Un šis sasniegtais rezultāts ir vienkārši apbrīnojams,” teica J. Purviņš.
Kultūras ministrs Nauris Puntulis atzina, ka Dziesmu un deju svētki bijuši izcili un spoži, kā arī iepriekš cerēts. Viņš arī uzsvēra, lai gan svētki ir tikko noslēgušies un sakāpināto emociju dēļ ir vēl par agru pievērsties pilnvērtīgai svētku procesa izvērtēšanai, viņš iestāsies par to, lai nākotnē Dziesmu un deju svētku budžets tiktu plānots un iedalīts laikus. Viņa ieskatā, savlaicīga budžeta plānošana dotu iespēju daļu no iepirkumiem veikt nevis tikai beidzamajā svētku gadā, bet jau, piemēram, gadu iepriekš.
“Lai dzīvo svētki, un uzsākam gatavošanos nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem. Paldies katram jums, kuri tā vai citādi pieskārās Dziesmu un deju svētku tradīcijai, šī brīnuma radīšanai,” saka S.Pujāte.
Komentāri