“Aizveda mammu, vecomāti un mūs – trīs māsas un brālīti. Uz Tomskas apgabala Koževņikovas rajonu, kur nodzīvojām deviņus gadus. Brālītis četrus gadus nesasniedza, tur apglabājām. Viņa vārdiņš ir ierakstīts akmenī,” stāstīja amatiete Velta Jēkabjāne, rokās žmaidzot sīkziedu neļķu pušķīti. “Jā, puķītes brāļukam un pārējiem, kas palika Sibīrijā. Kā nāk marts, tā visu atceros. Neko nav sanācis aizmirst”.
Šodien Sibīrijas ceļus gājušos pieminēs Cēsīs un rajona pagastos, tāpat kā citviet mūsu valstī, bet Amatā mēļu tulpju pušķi trīs sveces sniegā sildīja jau aizvakar. Pie represēto piemiņas akmens pulcējās ļaudis, kuri paši vai viņu tuvinieki izstaigājuši tālos, sniegotos ceļus un atgriezušies. Viņi klausījās smeldzīgajā akordeonā un klusi dziedāja par savu Tēvuzemi.
“Manu vecomāti Skaidrīti un vecotēvu Pēteri izsūtīja uz Sibīriju,” liecināja astoņgadīgais Niklāvs, viņu papildināja mazā Zane: “Manu vecmāmiņu Veltu izsūtīja uz Sibīriju.” Tā teica skolas bērni, kuri saprata, ko runā, jo viņiem izstāstīts, ko nācies pārdzīvot vecmammai, kura tagad cienā ar pīrāgiem, un vectēvam, kurš kopā ar mazajiem gaida strazda vīterošanu savas mājas pagalmā.
No Amatas novada tika izsūtīti vairāk nekā 150 cilvēki.
“Tik pasaules torīt nomira,” dzirdot skaitu, noteica kāds vīrs, bet šņuksti vai mēmas asaras uz sirmgalvju vaiga vairs nemirdz. Viņi tikai spriež, ka pēc desmit gadiem jau nebūs vairs viņu, kas drēgnajā pavasara dienā pieminēs tautas sāpes.
“Strauji mēs krītam. Ja nu vienīgi skolas bērni izaugs par goda vīriem un atcerēsies,” noteica sirmgalvis un, uz spieķa atbalstīdamies, nolieca galvu aizgājušo priekšā. Piemiņas akmens tagad sildās zem narcišu, alpu vijolīšu, tulpju un pūpolu segas.
“Es droši vien tāpat kā jūs skatos televīzijā “Nārbuļu dēlus”. Pēdējā sērijā rādīja izvešanas ainas. Ne man spriest, vai tas toreiz bija tieši tā. Man tikai prātā palika tas samītais sniegpulkstenītis. Tāds pats kā daudzi no jums,” balsij aizlūstot, deportācijās cietušos Amatas novada ļaudis uzrunāja novada priekšsēdētāja Elita Eglīte un piebilda, ka 25. marta pasākums kļuvis par tradīciju pagastā, bet ik reizes nākas piedomāt, kaut daudziem no sirmgalvjiem vēl pietiktu spēka atnākt un kopā kavēties atmiņās. Kamēr sirmgalvji domās bija tur, kur pagājuši viņu bērnības un jaunības gadi, tur, kur viņi zaudējuši savus tuvākos, bet no jauna iemīlējuši dzīvi, Amatas vējos plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs, kuru sargāja skolas vecuma bērni.
“Jo vairāk mēs esam pie akmens sanākušie, jo vairāk garīga spēka mēs nosūtām debesīs. Mēs domājam par visiem, kuru kapu vietas ir Sibīrijas plašumos. Tur palikuši daudzi, kuriem kapa vietas nemaz nav. Taču tās dvēseles ir ar mums. Viņi jūt, ka mēs atceramies,” klātesošajiem teica Andris Eglītis, bet kāda sirma māmuļa sēdēja uz koka ķeblīša un vērās tālumā. Rasmai Līnei savas mājas piespiedu kārtā bijis jāatstāj divreiz.
“Es zināju, ka esmu vienreiz tam cauri gājusi. Domāju, ka divreiz jau nevar sodīt. Biju tikai 15 gadus veca, bet es vīlos,” sacīja zemnieku meita Rasma Līne un piebilda, ka līdz pat Atmodai jutusies vainīga. Par ko? Viņa… daudzi joprojām nezina.
Komentāri