Mamma Solvita Rancāne gan jau varētu atrast kādu jomu, pakalpojumu vai dzīves apstākli, par ko skumt vai pat pažēloties, aprūpējot dēlu Jurģi, kuram ir autiskā spektra traucējumi. Tomēr viņus abus “Druva” sastop dzīvespriecīgus un ar dzīvi kopumā ļoti apmierinātus.
Solvita ar dēlu un savu mammu Janīnu dzīvo Raunas pagastā, gan daudzdzīvokļu mājā, bet apstākļi sakrituši tādi, ka sajūta esot kā laukos. “Ārpus centra, turpat pie mājas ir dārzs un zālājs, pilnīgi viss, ko sirds vēlas. Vari kaut pliks sauļoties aiz jāņogu krūma vai lēkāt batutā,” teic mamma, pastāstot, ka arī izmaksu nav tik daudz, jo dzīvoklis pieder pašiem. Paši izaudzējot arī lielu daļu nepieciešamo dārzeņu. Pēdējos gados pa dārzu kopā ar vecmammu darbojoties Jurģis, kā Solvita teic, kamēr viņa pa darbu, dēls vecmammas vadībā jau dobes sagatavojis un teju visus dārzeņus iesējis.
Jurģim tagad ir 13 gadi, un viņš mācās Cēsu 2.pamatskolas speciālajā klasītē. Šogad pabeigta piektā klase, un kopā viņi tajā esot seši bērni, kurus visus Jurģis varot nosaukt pēc vārda. Atšķirībā no pierastās ainas par bērnu mācīties gribu puikam skolā bezgala patīkot. “Skolā ir forši, un viņš ir tik priecīgs, ja pasaka – nākamajā dienā būs jāceļas un uz skolu jāveļas,” stāsta mamma. Pat ja nākot miegs un dēls tik tikko virinot acis, atliek mammai pajautāt- vai tad tu uz skolu nebrauksi?-, kā uzreiz ir pretim – braukšu!
Tagad, kad beidzies mācību gads, mamma atzīstas, ka arī viņai dienas ritms izjaukts. “Manas darba dienas pagāja, aizvedot dēlu, tad pakaļ viņam, visu laiku skatīties pulkstenī, bet nu, vasaras sākumā, drusku jūtamies kā no laivas izmesti,” teic Solvita, gan uzreiz piemetinot, ka tagad gaidot, kad varēs uzsākt peldsezonu. Kad ūdens būs pietiekami sasilis, tad viņi brauks uz ezeriem un kaut kā tā mēģinās izklaidēties.
Jurģim patīk peldēt, un to viņš iemācījies pats bez instruktoru vai kursu atbalsta. “Es vienkārši viņu jau maziņu katru dienu vedu uz ezeru. No sākuma viņš tik ar lejkanniņu laistījās, tad jau ar uzrocīšiem gāja ūdenī, tad ar peldriņķi, kamēr beigās pats vairs negribēja nekādus palīglīdzekļus un vienkārši aizpeldēja,” stāsta mamma, piemetinot, ka nu jau viņi arī ziemā cenšoties vismaz reizi nedēļā aizdoties uz Priekuļu baseinu, lai dūšīgi izpeldētos.
Papildu skolai un peldēšanās nodarbībām Jurģis jau gadiem apmeklē dažādas nodarbības. Vismaz līdz septembrim viņi regulāri brauks uz Brīnummāju Cēsīs – uz Montessori nodarbībām vai mūzikas terapiju deinstitucionalizācijas projekta ietvaros. Vēl daudzu gadu garumā Jurģim bijusi Tomatis terapija, ko pielieto bērniem ar valodas attīstības traucējumiem un komunikācijas grūtībām. “Tai esam ilggadēji klienti – šķiet, no 2017.vai 2018.gada ar to nodarbojamies,” teic Solvita, pārliecinoši atzīstot, ka tas tiešām Jurģim krietni nācis par labu. “Mēs sākām apmeklēt šīs nodarbības, kad Jurģis vēl bija bērnudārzā. Runāšana tobrīd viņam bija tādā līmenī, ka, ja es parādīju – re, gotiņa! – un viņš pateica “mū”, tad tas bija jau kaut kas īpašs,” atceras mamma, pastāstot, ka nu zēns veido pat teikumus.
Vienīgā lieta, ko Solvita atzīst nesaprotam, kāpēc Rauna pievienota Smiltenes novadam. “Man liekas, jebkuram raunēnietim – ja tikai pajautātu viņam – liekas dīvaini, kāpēc mēs esam pielaulāti Smiltenei. Tāpat jau, ja brauc uz kādiem lielajiem veikaliem vai uz iestādēm, pašsaprotami šķiet – taču uz Cēsīm,” teic Solvita, gan piemetinot – Sociālais dienests arī Smiltenē ir jauks, un viss ir nokārtojams. Ģimenei mācību gada laikā tiek apmaksāta degviela, kas iztērēta, pašiem ik dienu no Raunas dēlu vedot uz skolu Cēsīs. Solvita vēl piemetina- viņa pati arī noformēta kā asistents Jurģim, kas nozīmē apmaksātas 80 stundas mēnesī, tas, viņasprāt, arī ir samērā daudz.
Pa dienu mamma ir kopā ar dēlu, bet vakarā Jurģis paliek ar savu vecmammu, kad Solvita aiziet uz darbu. Viņa nu jau vairāk nekā desmit gadus ir apkopēja Raunas skolā. “Ja man nebūtu tādas aizmugures mammas personā, es nezinu, vai varētu kaut kur maz strādāt un kā tas varētu viss izskatīties.”
Darba nosacījumi Solvitai arī šķiet brīnišķīgi piemēroti viņas dzīvei – sanākot “vesela jūra” brīva laika, ko var veltīt savam bērnam, vest viņu uz rehabilitācijas nodarbībām un citām vajadzībām. Viņa iztēlojas, cik sarežģīti būtu sakārtot dienas režīmu, ja darba laiks būtu kā birojā – no rīta līdz pavēlai pēcpusdienai.
Kamēr “Druva” izjautā Solvitu, Jurģis vingro un spēlējas bērnu laukumā, ik pa brīdim vien pieskrienot pie mammas samīļoties. No žurnālista klātbūtnes viņš gan, šķiet, nedaudz sabijies, tomēr uz jautājumu par vasaras iesākumu viņš saņemas pateikt: “Forši!”
Kā vaļasprieku mamma min arī pārgājienus, kuros ar dēlu cenšas iesaistīties visu gadu. Šoziem izdevies pat nostaigāt te septiņus, te 12 kilometrus. Taujāta, vai puika nesāk protestēt par slodzi, mamma atzīst, ka “laikam vēl nav sapratis, ko tas nozīmē un ka varētu arī čīkstēt”. Šajā ziemā viņi sākuši piedalīties tautisko deju nodarbībās, tas Jurģim arī bezgala iepaticies. Vasarā gan izsludināta pauze, bet šķiet, ka tas būs jāturpina, kad atsāksies sezona. Arī Solvita cenšas būt sabiedrībā, vismaz reizi nedēļā piedalīties Raunas jauktā kora mēģinājumos un šogad plāno doties uz Dziesmu un deju svētkiem.
Galu galā uz jautājumu, vai ir maz kādas grūtības viņas ikdienas dzīvē, Solvita teic: “Nezinu, laikam jau nē. Es ar Jurģi jūtos gandrīz kā ar veselu bērnu.”
Komentāri