Cēsu kartinga halle darbojas gandrīz sešus gadus, bet otrā stāva kafejnīcai šis būs ceturtais gads. Kā pastāstīja halles vadītāja Ināra Ābele, atpūtu pie karta stūres iecienījuši daudzi. Ir pat uzstādīts 225 metrus garās trases rekords – 19 sekundes.
“Nāk gan jauni, gan veci. Ir tādi, kuri nāk un brauc regulāri. Kā saka, atstāj savas negatīvās emocijas trasē. Nāk firmas, taisa darba pasākumus ar banketu augšā kafejnīcā. Ir, kuri uzrīko sacensības savā starpā,” stāsta Ināra un piebilst, ka tas atkarīgs no cilvēku vēlmēm un noskaņojuma, ko nu kurš vēlas.
“No sākuma, kad kartinga halli atvēra, bija tā, ka darbinieki nāca uz darbu, bet ārā jau stāvēja rinda. Tagad tā, protams, vairs nav. Domāju, ka mūsu klientu loks ir nostabilizējies. Varētu teikt, ka tas sākuma azarts ir pagaisis, bet ir, kas nāk vēl joprojām, nāk arī jauni klienti. Īpaši daudz apmeklētāju hallē ir pēc kādām rallija vai motokrosa sacensībām, kad visi saskatās un paši grib noķert tās asās izjūtas,” stāsta kartinga halles vadītāja un piebilst, ka ne tikai cēsnieki nāk izbaudīt jaunas emocijas, bet interesenti ir arī no Valmieras, Limbažiem, Madonas, Siguldas un pat Gulbenes. Iecienījuši arī dažādu skolu skolēni, kuri ekskursijas laikā Cēsīs vēlas apmeklēt arī kartinga halli. Ināra gan atzīst, ka dažkārt šī iemesla dēļ skolotājas kļūst dusmīgas, jo skolēniem vairs neinteresē ne muzeji, ne kādi citi apskates objekti.
Halles vadītāja atklāj, ka kartinga trasi vairāk apmeklē vasaras sezonā, jo tad ir iespējams braukt arī pa sagatavoto āra trasi.
“Viss gan lielā mērā ir atkarīgs no laika apstākļiem, jo kartiem ir plikas riepas kā formulai. Ja ārā līst lietus, tad no braukšanas nekas prātīgs nesanāk. Arī ziemā braukšana notiek tikai iekšā,” saka Ināra un piebilst, ka āra trase, protams, ir interesantāka.
Ināra atzīst, ka dzīvē ir jāizmēģina daudzas lietas. Arī tiem, kuri pirmo reizi ir iecerējuši nākt izbraukt ar kartu, nav par ko raizēties. Brauciena sākumā katrs tiek instruēts, viss tiek parādīts un izstāstīts.
“Nekas sarežģīts nav, ir divi pedāļi – gāze un bremze. Vienkārši jāspiež un viss, nekāda īpašā prakse nav vajadzīga,” atzīst Ināra.
“Ir cilvēki, kuri brauc un cenšas uzstādīt ātrāko apļa rekordu. Pēc brauciena katram tiek izsniegta izdruka ar visu apļu laikiem. Ja viens trasi izbrauc 19 sekundēs, tad kāds cits to brauc minūti. Ir jau arī svarīgas iemaņas,” stāsta kartinga halles vadītāja.
Jautāta, vai ikdienas autobraucējam ir kādas īpašas emocijas, braucot ar kartu, Ināra atbild, ka citādāk jau ir.
“Pirmkārt, tā ir atpūta. Otrkārt, azarts, ko nevar atļauties uz ielas. Bez tam bieži nāk visa ģimene kopā ar bērniem atpūsties. Braucienā ar kartu vecums nav ierobežots- vai nu var aizsniegt pedāļus,vai nevar. Pat ja nevar, tētis var paņemt bērnu klēpī un pavizināt. Vajag redzēt tās emocijas desmitgadīgam puikam, kurš pirmo reizi izbrauc ar kartu. Pats patstāvīgi piesēdies “pie mašīnas” stūres. Protams, ir arī emocijas, kad bērns vēlas braukt, bet viņam pietrūkst desmit centimetru līdz pedāļiem. Bet neko darīt, tad gadu jāpaaugas,” saka Ināra.
Jautāta, vai vecāki reizēm nebaidās un nav aizspriedumaini, ka bērni brauc ar kartu, Ināra atbild, ka reizēm arī vienkārši pa ielu iet ir bīstami.
“Te ir savi noteikumi, kas jāievēro. Bērni ir daudz solīdāki braucēji. Nav tā, ka iesēžas un gāze grīdā. Jā, gadās, ka sajūk pedāļi, bet bērni brauc labi. No drošības viedokļa viss ir, riepas, ķiveres, nekas nevar notikt,” atzīst Ināra.
Kartinga halles vadītāja atklāj, ka ikdienā nākas arī cīnīties ar cilvēku uzvedības kultūru, kas ir bēdīgākā viņu darba pienākumu puse.
“Daudzi iedomājas, ja viņi atnāk un samaksā par vienu braucienu, tad domā, ka var darīt visu – sist, trakot. Tad mēs parasti skaidrojam: “Aizej, iesēdies savā mašīnā un triecies pāris reizes kokā, tad grāvī un redzēsi, kā pēc tam izskatīsies tava mašīna un kas būs jādara.” Traki arī ar tiem gonšķikiem, kuri iedomājas, ka māk ļoti labi braukt, un tad triecas, sitas gar malām, aizmugurējais pirmajam virsū uzskrien. Gadās visādi. Mums kādreiz pie sienas bija pielikts tāds uzraksts “Jūs nākat atpūsties, nevis izgāzt savas negatīvās emocijas. Jūs nopērkat braucienu, nevis kartu!” Bet tie ir izņēmumi,” atzīst Ināra.
Ināras hobijs ir autorallijs, bet ar kartiem ikdienā pati vairs tā neaizraujas. Kā saka: “Kas pieejams ikdienā, par to zūd interese!” Taču par atpūtu Ināra saka: “Domāju, ka cilvēkiem patīk atpūsties. Vienmēr esmu uzskatījusi – tas, kurš māk strādāt, māk arī atpūsties. Kurš nemāk strādāt, tas nemāk arī atpūsties. Arī firmas arvien vairāk izmanto kolektīvos atpūtas pasākumus. Piemēram, viena firma šogad 8. martā savām dāmām uzsauca braucienus ar kartiem. Bija interesanti, dāmas tik spiedza, bet domāju, ka atpūtās labi un ieguva jaunus ie-spaidus. Agrāk viens brīdis bija tāds, ka visi tikai strādāja, strādāja, tagad tomēr cilvēki arī atpūšas.”
Komentāri