Ceļu uz Skolas kalnu savā dzīvē mērojušas daudzas līgatniešu paaudzes. Jau pats nosaukums vēsta, ka kādreiz, līdz pat 1959.gadam, te bija skola. Arī tagad kādreizējā skolas nama ēkā var mācīties, jaunas prasmes iegūt Amatu mājā.
Skolas kalna svētki Līgatnē bija gan savējo satikšanās reize, gan šīs nozīmīgās vietas iepazīšana no vēstures lappusēm un līgatniešu atmiņām līdz mūsdienām.
“Jauki, ka svētki tepat pagalmā. Esmu te dzimis un dzīvoju. Vecāmamma un tētis bija skolotāji. Šis ir mūsu pasākums, tāds kā Skolas kalna salidojums. Kā kādreiz uzspēlējām knipeli, īsto līgatniešu spēli. Bijām pāris desmiti. Jauki, ka paši varam sarīkot koncertu,” pastāsta Janeks Apša.
Skolas kalna svētkos norises notika kā mācību stundās. Bija sporta stunda lieliem un maziem, darbmācībā ikviens varēja no piecu litru ūdens pudeles uztapināt lieliskas bungas un citus mūzikas instrumentus. Mūzikas stundā katrs varēja atklāt savu dziedātāja talantu un iesaistīties skanīgā korī. Vēstures stundā bija gan ekskursija pa Skolas kalnu, gan kavēšanās atmiņās un fotogrāfiju caurlūkošana skolas telpās.
“Ir tik jauki atcerēties bērnību. Izstaigājām Skolas kalnu, atcerējāmies, kur kurš skolotājs dzīvoja, kur mēs paši, kur bija dārziņi, kuri koki bija mazi, ” pastāsta Marta Kalniņa, bet Rasma Johansone labprāt padalās ar skolas gadu blēņām, par kurām var mīļi pasmaidīt. “Mamma brīnījās, kāpēc man somā vienmēr ir sniegs un burtnīcas, grāmatas mitras, ja putenis nav bijis. Mēs uz somām laidāmies no kalna lejā. Māte parādīja toreizējo demokrātiju, ka tā darīt nedrīkst, bet tas beidzās ar to, ka nolaidos no kalna tieši mammai pie kājām, kad viņa nāca no darba. Tad gan bija sutas,” pastāsta līgatniete. Viņa uzsver, ka nerrot skolotājus nav atļāvušies. “Reiz gan puikas starp aizkaru stangas knaģiem izvilka vadiņu un ar to apsēja tintes pudelīti, kas stāvēja uz skolotāja katedras. Parāva vadiņu, tintes pudelīte, kas bija atvērta, lidoja, skolotājs gribēja noķert, un viss pelēkais uzvalks nolija ar tinti. Gribējās skolotāju izvest no pacietības, bet neizdevās. Viņš saglabāja mieru. Pēc tam mūs atstāja pēc stundām, lai atklājam vainīgos. Ja kopā dara, tad jānoslēpj. Neatklājām,” atmiņās kavējas Rasma.
Reiz Rasmas mamma izsaukta uz skolu. “Vecākajai klasei bija pārbaudījums, un puikas izdomāja izsist elektrības drošinātājus. Es biju dežurante, mani izsauca uz skolotāju istabu, prasīja, kurš to izdarīja. Nezināju, nu, varbūt jau redzēju. Nepateicu. Mammai bija kauns, vakarā dabūju brāzienu,” pastāsta Rasma.
Ar vienaudzēm izstaigājot telpas, kur kādreiz bija klases, bērnības notikumi atdzīvojas. “Rīts visiem skolā sākās ar vingrošanu zālē,” bilst Marta un uzsver, ka gadu desmitos tik daudz kas mainījies. Rasma pauž gandarījumu, ka vecajā skolā turpmāk tiksies senioru kluba “Spēkavots” dalībnieki.
Dace Kalniņa, kaut mācījās jaunajā vidusskolas ēkā, atceras, kā nākuši uz Skolas kalnu, jo te bijusi siltumnīca, kur mācījušies piķēt, un darbmācības kabinets bijis, kur tagad Amatu māja.
Lai arī svētki, kuros īpašs prieks paklausīties, kā atkal muzicē pašu vīri, kurus kopā saaicinājis Anatolijs Terentjevs, tomēr sarunās neiztikt bez ikdienas problēmām.
“Skolas kalnā viss mainījās, kad nolēma, ka Līgatnei jāpatīk tūristiem, bet, kā dzīvos vietējie, tika aizmirsts. Toreiz vecos šķūnīšus nojauca, uzcēla jaunus, par tiem jāmaksā. Protams, ir skaistāk,” pārdomās dalās J.Apša, bet dzīvesbiedre Karīna piebilst, ka brīvdienās tūristu daudz un diemžēl nevar tāpat vien ārā pasēdēt, jo nepārtraukti kāds skatās.
Lizete Viņķele Skolas kalnā dzīvo jau 60. gadu. Viņa vērtē, ka, īstenojot kalna teritorijas attīstības projektu, neņēma vērā āderes un ūdens tagad sūcas māju pamatos. “Vislielākā problēma, ja vēl varbūt nav tik liela, tad visdrīzākajā laikā būs, ir māju jumti. Vēsturiskai mājai ir savas prasības, gluži vai iznāk tā, ka jāgādā, lai citiem būtu, ko redzēt,” saka J.Apša. Kaimiņi parēķinājuši, ja jāņem kredīts, tad vienistabas dzīvoklim jumts izmaksā ap četriem tūkstošiem eiro.
Skolas kalnu dzīvošanai izvēlējusies ne viena vien jaunā ģimene. L.Viņķele uzteic jaunos – strādīgi. “Nopļauj zālīti pie savas mājas un neskatās, kur kāds centimetrs nav viņu. Kopj dārziņus. Pa gabaliņam paņem un skaisti iekārto, viens kaimiņš uzcēlis laubīti,” pastāsta līgatniete, bet citi piebilst, ka paši jau par savu teritoriju rūpējas, bet, lai nokāptu pa kāpnēm uz kultūras namu, jāiziet nātru terapija, jo tās saaugušas starp pakāpieniem.
Natālija Juškova Līgatnē dzīvo astoņus gadus, ģimene pārcēlās no Rīgas. “Bijām atbraukuši uz Amatu māju svinēt bērnu jubileju. Māsīca pārcēlās, dzīvo Plučkalnā, tad arī mēs izlēmām. Domāju, tie, kuri atbrauc uz “Zeit”, arī noskata skaisto dzīvesvietu,” atklāj Natālija. Viņa pastāsta, ka diemžēl Skolas kalnā vairs nav rotaļu laukuma bērniem. Tas nojaukts, jo neatbilda prasībām, bet pēc tam nez kāpēc uzlikta informācija, kā to izmantot. “Ejam uz Pavāru mājas dārzu, tur ir šūpoles. Kad Skolas kalnā būs? Nav jau tā, ka te nav bērnu,” saka līgatniete.
Gan Nātālija, gan Lizete uzsver, ka vislielākais prieks, ka Skolas kalnā ienāk cilvēki, kuri gatavi darīt un atdzīvina kluso vietu. Kaut vai keramiķi. “Savulaik ļoti aktīva bija Amatu māja, tā bija jauka tikšanās vieta, un daudz ko varēja iemācīties,” uzsver Natālija.
Skolas kalna svētki nosvinēti. Vēl viens notikums atmiņām. Nākamgad līgatnieši tiksies kādā citā kalnā. Tradīcija turpināsies.
Komentāri