Tie, kuri sadzirdēja un piestāja Vecpiebalgā, trīs dienās varēja iepazīt bagāto kultūrvēsturisko novadu.
Ne tikai ciemiņi, arī paši, aizvien uzzināt ko jaunu par vecpiebaldzēniem, viņu vakardienas un rītdienas vērtībām, dzīves gudrībām un lepnumu cauri gadsimtiem.
Lepoties ar bijušo un esošo
Kā vari būt interesants citiem, kā vari gaidīt, lai tevi ciena, apbrīno, ja pats neesi gana stiprs, lai turētos pretī vējiem, kas ieskrienas Piebalgas pakalnos, ja neturi godā senču tradīcijas! Piebalgas bagātība ir kultūrvēstures mantojums, un tā lādes tika vērtas vaļā, lai šodienas piebaldzēns pasmeltos sev dzīvē vajadzīgo, padomātu un ietu tālāk.
Kā Piebalgai piederas, svētki sākās ar goda mielastu brāļu Kaudzīšu muzejā “Kalna Kaibēni”. Limuzīnā ieradās Švauksts, bija klāt Oļiniete un Pietuka Krustiņš ar pārpasaulīgi gudru runu par ekseļiem, jēgpilnu labbūtību un citām ne uzreiz saprotamām lietām. Var jau ķildoties un ecēties, bet kurš pelnījis godu, tam to neatņemt. Smalkajā auto apkārt Inesim tika izvizināti amatiermākslas kolektīvu vadītāji, kuri vecpiebaldzēnus aizveda uz pašu Dziesmu svētkiem. Visi kolektīvi parādīja savu dziedāt un dejot prasmi arī savu pagastu ļaudīm un Vecpiebalgas ciemiņiem.
Atgādināja arī par amatu prasmēm, izstādē kultūras namā audēju darinātie galdauti un “Jaunbutlēru” keramiķu darbi kārtējo reizi apliecināja – ja dara, tad skaisti.
Būs kultūrvieta. Bija garākā ogumaize
Saule rietēja Inesī, bet, svētkus svinot, prātā nākotne. Piebalgas kultūrtelpas pieteikuma Nacionālā kultūras mantojuma sarakstam autors, Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Egliņš-Eglītis un vecpiebaldzēniete, domes deputāte Ella Frīdvalde – Andersone sarunā izklāstīja, kas ir Piebalgas kultūrvieta, ja tiks iegūts cerētais statuss, ka būs iespēja piesaistīt naudu gan attīstībai, gan mantojuma saglabāšanai ne tikai kultūrā, ikvienā nozarē. A.Egliņš – Eglītis atzina, ka bijis nobiedēts par abu Piebalgu attiecībām, bet starp piebaldzēniem nav atšķirību. Viņš vecpiebaldzēniem un arī citiem novēlēja, lai nesaka, ka brauc uz Piebalgu, bet pie Piebalgas, tāpat kā ciemos pie vecmāmiņas. Tika arī uzsvērta Piebalgas vieta un loma 2025.gada norisēs, kad Cēsis būs Latvijas kultūras galvaspilsēta.
Goda mielastā bija gan ragu mūzika, gan danči un sarunas, bet ogu maize trīs metru garumā gan jau bija lielāka, nekā kādreiz bijusi Jaunpiebalgā.
“Kaķīša dzirnavas” un Skalbe cauri gadsimtam
Jau 110 gadus latvieši lasa Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavas”. To svētkos nevarēja nepieminēt. Ziemā bērnudārza bērnu vecākiem radās ideja, ka vajag iestudēt “Kaķīša dzirnavas”. Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāja uzrakstīja scenāriju, Ilona Muižniece iestudēja. Izrādē spēlēja bērnu vecāki, bērnudārza darbinieces. Iestudējums tika izrādīts Vecāku dienā, un Vecpiebalgas svētkos bija otra izrāde. Kultūras nama zāle bija pārpildīta, emocionālajam vēstījumam līdzi dzīvoja gan bērni, gan pieaugušie. Kad uz skatuves uznāca Melnais runcis, dažs mazais skatītājs sāka raudāt.
Savukārt “Saulrietos” notika interaktīva izstāde “Kaķīša dzirnavas”. Ideju tai deva apmeklētāji. “Kad ierodas vecāki ar bērniem, bieži vien viņi saka: “Mēs atbraucām uz dzirnaviņām.” Mums nebija dzirnavu. Bija vīzija, kādām tām jābūt. Vispirms jau, lai bērns saprot, kas ir dzirnavas, lai visu drīkst aiztikt, var darboties. Kopā ar Balto kaķīti bērns maļ, pazaudē un atgūst dzirnavas. Izstāde domāta pieaugušajiem un bērniem, bet ikvienam jātop par bērnu, piemērojoties pasaku un bērnu pasaules izmēriem, lai dzirnavās iekļūtu. Kur bērnam sakām, ka tie karaļa dārgumi, pieaugušie redz Kārļa Skalbes dzīves dārgumus, kur Melnā runča naudas maks, tas Reiņa Kaudzītes naudas maks. “Kaķīša dzirnavas” gan lieliem, gan maziem liek pārdomāt par vērtībām dzīvē,” stāsta Līva Grudule. Izstādes māksliniece, vecpiebaldzēniete Jolanta Rone. Tās iekārtošanai desmit tūkstoši eiro saņemti no Valsts kultūrkapitāla fonda. Pirmie apmeklētāji muzeja piedāvājumu novērtēja ļoti atzinīgi.
“Saulrietu” viesistaba sanāca cilvēku pilna, kādam bija jāpiemetas priekštelpā. Tik liela interese bija par literāru vakaru ar mūzikas elementiem jeb Skalbes, Austriņa un Kuzmina sadraudzības vakaru, kurā piedalījās arī dzejnieks Toms Treibergs, rakstnieki Ilze Jansone un Andris Akmentiņš. Tā bija saruna par Kārli Skalbi, viņa jaunību, ko Svens Kuzmins aprakstījis grāmatā “Skaistums un nemiers”. Lasījumos izskanēja K.Skalbes laikabiedru spriedumi, rakstnieki pauda viedokli par to laiku, cilvēku attiecībām. Klausītāji izteica savas domas. Pēc sarunas daudzi devās uz Antona Austriņa “Kaikašiem”, kur Andris Akmentiņš, kurš, rakstot par Jāni Ezeriņu, atklāja viņa draugu Antonu, savukārt Antons bija draugos ar K.Skalbi. Rakstnieks lasīja par viņu kopbūtnes mirkļiem, sarunām.
Cildina piena kannas un vellapēdu
“Vecpiebalga atver durvis” otro gadu notiek arī retro velobrauciens. Vairāk nekā 70 interesentu, ģērbušies mūsdienīgotos 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma tērpos, gluži tāpat kā savulaik, kad Piebalgā pirmo vellapēdu izrādīja Matīss Kaudzīte, devās braucienā cauri Vecpiebalgai. Viņiem pievienojās arī citi, kas prot braukt un kam savi braucamie. Ikviens tika sagaidīts un pavadīts ar skaļām ovācijām.
Vecpiebalgas muižas parkā godā tika celtas piena kannas, pilsētniekiem tas bija īsts brīnums. Svētkos, protams, bija tradicionālās Mazās Kalniņa dienas, par kurām nākamajā dienā Vecpiebalgā runāja, ka tik interesanta programma pēdējos gados nav bijusi. Kupli apmeklēts bija kora koncerts baznīcā. Arī tirgū netrūka ne pircēju, ne pārdevēju.
“Emocionālā līdzsvara atgūšana un iekšējo “akumulatoru” uzlāde Vecpiebalgā,” tā par “Vecpiebalga atver durvis” vēsta ieraksts feisbukā. Nākamgad Vecpiebalga atkal gaidīs svētkos. Citādi nevar būt.
Komentāri