Visos laikos Dziesmu un Deju svētki ir rakstījuši un raksta Latvijas vēsturi. “Šie svētki ir, lai vienotu mūsu tautu nākotnē,” tā, ievadot XXIV Vispārējo latviešu Dziesmu un XIV Deju svētku noslēguma koncertu ”Latvija – saules zeme”, sacīja Valsts prezidents Valdis Zatlers. „Mēs gribam, arī lai Latvija būtu saliedēta un vienota, tāpēc ik pēc pieciem gadiem satiekamies šeit, Dziesmu un Deju svētkos, lai saplūstu vienā balsī, lai kopā veidotu deju rakstu, lai sajustu katrs savus sirds pukstus, sitoties vienā ritmā. Lai, sadodoties rokās, radītu un sajustu nacionālās pašapziņas un tautas tradīciju gaisotni. Lai dziļi ieelpotu viens otra prieku, cerību un ticību, lai līdz nākamajiem Dziesmu svētkiem būtu atbildīgi par savu tēvu zemi,” sacīja Valsts prezidents.
Sestdien bija atrautas vaļā visas slūžas. Četras stundas pirms noslēgums koncerta arī Mežaparka estrādei pārbrāzās lietus vilnis un pērkona dārdi. Pielija estrādes centrālais laukums un orķestra bedre, koncerta sākums aizkavējās. Bet cilvēku straumes no vismazākajām viensētām Latvijas laukos un Rīgas ielām satecēja kopā Mežaparkā. Un nebija svarīgi, kas esi – prezidents vai zemnieks, pilsētnieks vai laucinieks, dziedātājs vai koklētājs, Mežaparkā ikviens bija mazmaza daļiņa lielās kopības, kā tas punktiņš šīgada Dziesmu svētku simbolā.
12 tūkstoši koristu no 250 koriem piepildīja estrādi. Smaidīgi, grezni savos goda tērpos. Krāsaini un lepni, vai katrs pamanāms ar tikai sev raksturīgo. Īsta tautastērpu un vainadziņu parāde. Arī sievai gados šī bija reize, kad likt galvā meitu rotu. Tādu, kāda pašai patīk. No rudzupuķēm, smilgām, rudzu vārpām, rozītēm vai kliņģerītēm un pīpenēm, bērzu zariem vai ozollapām… Kā vainadziņš un smaids sejā pārvērš cilvēku! Un vēl dziesma!
Tas bija koncerts, kur sirds pukstēja citādāk, nekā ierasts, kur asaras mijās ar laimību, kur, arī pašam negribot, kāds nepārvarams spēks lika dziedāt līdzi. Kā lūgšanas, kā buršanas, kā bēdas, kuras pārvērš priekā, kā gaismas stars, kas savieno zemi un jūru ar debesīm, izskan dziesmas. Mārtiņa Brauna ”Saule, Pērkons, Daugava” kopkoris un klausītāji pieprasīja atkārtot, tāpat Raimonda Paula ”Manai dzimtenei” un Jāzepa Vītola ”Gaismas pils”. Tām skanot, klausītāji stāvēja kājās. Mežaparka tumsā ”Gaismas pils”, tūkstošu dziedāta, iemirdzējās kā maza, spoža zvaigznīte un pārvērtās gaismā. Dziesma ir un paliek mūsu tautas gara spēks un vienotība.
”Pūt, vējiņi” visos laikos bijusi Dziesmu svētku neoficiālā himna. Tā izskan, un no Mežaparka tiek aiznests Dziesmu svētku karogs. Aiznests, lai pēc pieciem gadiem atkal plīvotu dziesmu varā. Neiekļaujoties scenārijā, atskan visu dziedātā ”Dievs, svētī Latviju!”… Dziesmas saulei, Latvijas zemei un tautai, savu brīnumdarbu paveikušas.
Ja arī svētku rīkotāji nebūtu paredzējuši, koristi tāpat pēc koncerta būtu dziedājuši. Tāpēc, ka nekur negribas iet, steigties. Gribas dziedāt. Kopā. Un tā līdz pieciem rītā. Gan Mežaparka estrādē, gan pie televizora ekrāniem Latvijā dziedāja, viena diriģenta rokas vadīti. Koristi arī mājās brauca dziedādami un modinādami miglā paslēpušās govis pļavās, sveicinādami rīta sauli un rasā mazgādami kājas…
Dziesmu svētki dzīvos. Sirdīs. Un cerībās, ka būs arī pēc pieciem gadiem….
Komentāri