Piederība jāiepazīst un jāapzinās

Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejs glabā dažādu laiku stāstus un noslēpumus par Jaunpiebalgu un jaunpiebaldzēniem. Katrs cilvēks pagastā atstājis savu nospiedumu nākamajām paaudzēm.

Kā vēsta vidusskolas skolotāju Astrīdas un Pētera Knāķu atmiņas, ideja, ka vajadzētu veidot muzeju, radās, redzot, ka jaunpiebaldzēni, uzlabojot sadzīves apstākļus, no mājām izmet vecas, tobrīd nevajadzīgas mantas, amatniecības rīkus, sadzīves priekšmetus. 1977. gadā pie vidusskolas tika uzcelta muzeja ēka, bet iepriekšējā gadā tapis pirmais ieraksts muzeja pamatfonda reģistra grāmatā. Skolniece Iveta Bērziņa nodevusi koka rāmītī iestiprinātu skolēna tāfelīti, tai vienā pusē līnijas, otrā rūtiņas. Tā izmantota rakstīšanai ar grifelēm. Līdz 2005. gadam muzeju vadīja Astrīda Knā­ķe, tagad darbu turpina Vēsma Johansone.

“Muzeja veidošanā iesaistījās skolotāji, skolēni un viņu vecāki. Bijušais Jāņa skolas skolotājs Emīls Buduls atdeva visu savu savākto materiālu par skolu, pagastu un cilvēkiem. Viņš 50 gadu garumā četras reizes dienā pierakstīja laikapstākļus – temperatūru, vēja virzienu, nokrišņus – un izmaiņas attēloja ar līknēm. Interesanti, ka skolotājs to mācīja arī skolēniem,” stāsta V. Johansone. Muzeja krātuvē plaukti ar mapēm, kurās gan muzeja vadītājas, gan daudzu citu savāktās vēstures liecības. Nacionālie partizāni, represētie, dzirnavas, akmeņi, lauku mājas, Jaunpiebalgas muiža, koru vēsture, skolas, skolotāji, mācītāji – ir tikai dažas tēmas, par kurām savākti materiāli. Daudz to ir par pazīstamiem, kā arī pašā Piebalgā mazāk zināmiem novadniekiem, kuru vārdi izskanējuši ne tikai Latvijā.

“Par jebkuru tematu, kad sāc kaut ko pētīt, aizvien informācija aiziet dziļumā un plašumā, jo dzīvē viss ir saistīts un iegūsti atbildes uz ko konkrētu vai uzzini ko pārsteidzošu,” uzsver V. Johansone. Pašai ir gandarījums, ka, savulaik strādājot zemes komisijā, daudz uzzināja par lauku mājām, vēlāk tās apsekoja, apzināja, kas tur dzīvojis, nofotografēja ēkas. Uz daudzām vairs var saskatīt tikai koku aleju, jo ēku vairs nav. Tagad vajadzētu apzināt pēdējos gados uzceltās mājas un iedzīvotāju dzīvesstāstus.

V. Johansonei bijis interesanti apzināt arī krustus, kas 19. gadsimta vidū un beigās uzstādīti Jaunpiebalgas kapsētā. Ve­cākais ir no 1881. gada. Apzināti, izmērīti, aprakstīti 77 krusti,    66 no tiem lietie.

Atmodas laikā Gaida Podiņa apzināja visus pagasta represētos, pierakstīja viņu atmiņas. Daudz materiālu ir par skolu vēsturi Jaunpiebalgā. “Senie stāsti par skolēnu ikdienu mūsdienu skolēniem šķiet amizanti. Aizraujoša šķiet rakstīšana ar spalvu. Skolēnu grupas no citām skolām muzejā uzzina daudz interesanta,” bilst muzeja vadītāja. Viņa turpina apzināt vidusskolas 80 gadu vēsturi.

Jaunpiebalgas vidusskolā ir novada mācība. Katru gadu skolotāja Zane Althabere, pirms tam ilgus gadus V. Johansone, 5. klases skolēnus iepazīstina ar dzimto vietu. Skolēni pēta savas dzimtas. Ne viens vien pēc tam raksta zinātniski pētniecisko darbu, kura pamatam informācija tiek meklēta muzejā.

Skolotāja Jolanta Glāzere vadīja Aleksandra Grigorjeva zinātniski pētniecisko darbu par Pēterskolas skolotāju, diriģentu Pēteri Ceriņu, kura dzimtās mājas bija jaunietim kaimiņos. “Viņš papildināja zināmo, meklējot ziņas par P. Ceriņu periodikā. P. Ceriņš pirmoreiz no Lat­vijas uz Igauniju un Somiju aizvedis vīru dubultkvartetu. Līdzi bijusi arī novadniece, kura pēc tam uz mūžu palikusi neprecēta, jo nebija pieņemts, ka jaunkundze ar vīriem kopā dodas tādā braucienā. Darbs valsts mērogā ieguva otrās pakāpes vērtējumu,” stāsta muzeja vadītāja un uzsver, ka ne viens vien muzejā atradis ziņas par savu dzimtu, guvis apliecinājumu kādam nostāstam vai ieinteresējies pētīt tālāk. “Ar skolēniem apsekojām lielos akmeņus, dižkokus, mērījām, pēc tam viņi to pašu darīja pie savām mājām. Skolēnu darbi ir muzejā. Tie var būt pamats tālākiem pētījumiem,” stāsta bijusī skolotāja un uzsver, ka, iepazīstot dzimto pagastu, uzzinot par savu dzimtu, jaunā paaudze apzinās piederību Jaunpiebalgai, ir lepni par savu dzimto vietu.    

Pagājušajā vasarā uz muzeju atbrauca gleznotāja Vilhelma Purvīša muzeja veidotāji – Ža­nete Grende un domubiedri. Viņi meklēja atbildi, kāpēc Purvīši aizgājuši no Jaunpie­balgas pagasta “Tirzniekiem”. Astrīdas Knāķes tulkojumā par mācītājiem Kēlbrantiem bija atbilde. Mākslinieka vecaistēvs bija aktīvs brāļu draudzē, un mācītājs to necieta, tāpēc ģimene devās prom no Piebalgas.

V. Johansone astoņās grāmatās apkopojusi savus pētījumus par Jaunpiebalgu un jaunpiebaldzēniem, sagatavojusi vairākus informatīvus izdevumus. Viņas pētījumi lasāmi arī historia.lv. “Daudzi iesaistījušies, atbalstījuši, lai iznāktu grāmatas. Nā­kamās paaudzes var papildināt, jo dzīve jau turpinās,” viņa uzsver.

Ļoti gribētos apzināt visus brīvības cīnītājus, kuriem pie baznīcas iestādīti ozoliņi, saka V. Johansone. “Zinu par 33, par kuriem tuvinieki stāstījuši. Visu godināto saraksts ir futlārī zem Brīvības pieminekļa pie baznīcas. Daudzi teikuši, ka bijuši 156 ozoliņi. Draudzē tolaik bija ap septiņiem tūkstošiem cilvēku,” pastāsta jaunpiebaldzēniete.

Muzeja vadītāja ir pārliecināta, ka būtiskais, lai pētītu vēsturi, ir interese. “Kad pēc gadiem bijušie skolēni saka, ka labi atceras, ko uzzinājuši novada mācībā, ka tas pavēris citu skatu uz dzimto pagastu, ir gandarījums. Muzeja vairāk nekā 15 tūkstoši fotogrāfiju arī ataino piebaldzēnu dzīvi, atmiņu stāsti atklāj sapņus, dzimtu vēsture dažādos laikos piedzīvoto un pārdzīvoto,” pauž novadpētniecības muzeja vadītāja.

Pagasta vārdam simtgade

1925.gadā Nēķenes pagastu pārdēvēja par Taurenes pagastu. Taurenieši gatavojas pagasta vārda simtgadei.

Taurenes stāstnieku pulciņš “Tauri” rosina taureniešus dalīties pārdomās “Kas man ir Tau­rene. Ko man nozīmē Tau­rene?”.

“Esam saņēmuši jau vairāk nekā 60 novadnieku no sirds rakstītas izjūtas,” saka stāstnieku klubiņa “Tauri” vadītāja Sarmīte Lielā un piebilst, ka tiem, kuri te dzimuši un dzīvo visu mūžu, ir savs stāsts; tiem, kuri vairākus gadu desmitus – cits; tāpat tiem, kuri pēc prombūtnes atgriezušies, un jaunpienācējiem. Savas domas atsūtījuši arī tie, kuri vairs nedzīvo pagastā.   

“Sākumā domājām – uzrunāsim taureniešus, gan jau kāds atsauksies, sagatavosim brošūru, bet Kultūras nama vadītāja Ginta Babre ieteica, ka vajag simts stāstu, jo ir taču simtgade. Zinu, ka līdz jūnijam savāksim,” teic “Tauru” vadītāja un pauž pārliecību, ka taurenieši ir sava pagasta, novada patrioti un atmiņas glabātāji.

“Man Taurene nav tikai punkts kartē vai adrese dokumentos, tā ir vieta, kur sakņojas mana piederība, dzīvo mana ģimene. Taurene ir vieta, kur ik dienu atgriežos ar sajūtu, ka te esmu savējais nu jau 25 gadus. Te mācos pamanīt vienkāršo, novērtēt patieso, sajust dabas ritmu,” par savu Taureni raksta Inita Greizāne, bet Alda Zālīte, kuras saknes pagastā ir jau ceturtajā paaudzē, uzsver: “Taurene ir man dzīve!”

Līdztekus pārdomām par Taureni novadnieki aicināti rakstīt atmiņas “Es un mans laiks Taurenē”. “Mums ir savākti materiāli par Taureni, iepriekš Nēķena pagasta, vēsturi un cilvēkiem līdz Atmodas laikam.

Vēsturniece Spodra Ergarde tos apkopojusi grāmatā. Bet paaudzes mainās, ir svarīgi savākt atmiņas par pēdējiem 30 gadiem, to, kas piedzīvots pirms un pēc tam,” stāsta S. Lielā un piebilst, ka novadpētniecības krājums papildinās ar dzīvesstāstiem, fotogrāfijām.

“Kaut ko par pagastu jau katrs zina, bet, kad sāc interesēties, uzzini tik daudz jauna,” saka Valda Sakenfelde. “Tauru” dalībnieces vētī S. Ergardes atstātos materiālus, reģistrē, sistematizē. Dalībnieces izvēlas tēmas un dažādiem pasākumiem gatavo stāstus. Gaidāmajos Darbaļaužu svētkos, kas notiks otrpus Brežģa kalnam pie “Runtēm”, būs stāsti par spēcīgām zemnieku saimniecībām, kādas taipusē bijušas dažādos laikos un ir tagad.

Vasarā stāstnieki dosies ekspedīcijā, iecerēts izzināt, kāda bijusi veselības aprūpe, kur dzīvoja un kā strādāja mediķi. “Vēl ir cilvēki, kuri to var pastāstīt,” bilst S. Lielā.

“Tauros” darbojas lielākoties seniori, pulciņa dalībnieces atzīst, ka jauno paaudzi interesē dzimtās vietas vēsture un gan jau arī viņi varēs atvēlēt laiku tās izzināšanai.