No latviešu siltumnīcu stādu standarta līdz ēdamām rozēm

Pavisam svaigi Ieriķos durvis apmeklētājiem vērusi dārzniecība “Karlīnes dārzi”. Daina Vintere un Kaspars Skranda iedvesmo ar ideju vērienīgumu un apņēmību tās īstenot.

Īsā laikā viņi spējuši atvērt dārzniecību un šajā pavasarī piedāvā pircējiem jau visai plašu stādu klāstu. Daina ar smaidu stāsta, ka cilvēki, atbraukuši nopirkt stādus, nereti jautājot: “Jūs tā Karlīne?” Bet Kaspars vieš skaidrību šajā jautājumā, paskaidrojot, ka dārzniecībai vārds dots par godu viņa meitai. Stādu audzētavas aprakstā sociālajos tīklos viņi vēsta, ka ir citāda dārzniecība. Viņi sakopuši teritoriju un siltumnīcas, kas iegādātajā īpašumā palikušas no iepriekšējā saimnieka. Abi atzīst, ka darāmā te vēl traki daudz, bet no darba nebaidās. Viņi vairākkārt uzsver: “Lai sasniegtu kādu rezultātu, ir jādarbojas. Neviens mūsu vietā neko nedarīs!”

No abiem Kaspars esot tas, kuram pieder visas trakās un grandiozās idejas un nākotnes plāni. Daina savukārt viņu drusciņ piebremzē. “Dažkārt man liekas, ka daru to par daudz. Vairāk būtu jātic Kaspara vērienīgajām idejām, jo viņš patiešām arī izdara. No Kaspara mācos vairāk ticēt sev un mūsu iecerēm,” atzīst Daina, paskaidrojot, ka mēdz tādā latviešiem raksturīgā stilā būt ļoti paškritiska un domāt: “Ko nu es! Tie plāni par lielu!” Savukārt Kaspars tā nedomājot un ķeroties klāt pie īstenošanas. Par piemēru Daina piesauc viņa noslēgtos rožu audzēšanu līgumus ar citu valstu pārstāvjiem, kurus Kaspars nav baidījies uzrunāt un patiešām savu panācis.

Abi atzīst, ka daudz ko no darāmā apgūstot procesā un jāķeras pie visu ideju īstenošanas, kamēr ir spēks un iedvesma to darīt. Kaspars parāda, kur viņa iecerētajos plānos atradīsies piknika vieta Ieriķu dzirnavu dabas takas apmeklētājiem un kur pletīsies iekopta rožu dobe. Pagaidām tās vēl tikai ieceres, bet pie īstenošanas jau tiek strādāts. Dainas pārziņā vairāk stādu audzēšanas un tirgošanas jautājumi. Dārzniecības saimnieki spriež, ka, ņemot vērā, cik nesen te uzsākuši darboties, paveikts daudz. Visvairāk izdarīts vietas sakopšanā, bet tieši stādu audzēšanas ziņā, var teikt, starta šāviens dots 26. janvārī, kad potētas pirmās rozes, pēc tam februārī turpināts ar pirmajiem sēšanas darbiem. Viņi pasmaida, ka sākotnēji gribējuši uzpotēt vien dažus simtus rožu. Tagad viņu piedāvājumā ir vairāk nekā 2000 rožu dēstu. Ne bez lepnuma Kaspars stāsta: “Mēs vienīgie Latvijā un Baltijā varam pavairot ēdamās rozes.” Tirdzniecībā tās var gaidīt nākamgad.

Pašlaik gan daudz aktuālāks tirdzniecībā esot klasiska latviešu mazdārziņa un siltumnīcas dēstu nodrošinājums. “Karlīnes dārzos” var iegādāties gan dažādus tomātu dēstus, kas ražos visdažādākās formas un lieluma augļu, gan gurķu un paprikas stādiņus. Tāpat plašs ir garšaugu dēstu piedāvājums. Neiztikt arī bez baklažāniem, ķirbjiem un kabačiem, bet, ja kārojas ko eksotiskāku, var iestādīt arī meloni un arbūzu. Protams, arī rozes, tiesa, šogad vēl ne ēdamās, bet tās, kas priecēs ar skaistiem ziediem.

Stādus “Karlīnes dārzos” var nopirkt, atbraucot uz siltumnīcām Ieriķos, vai, sazinoties ar saimniekiem, sarunāt piegādi. Pa laikam iznākot piedalīties arī tirdziņos, bet šogad vēl esot neiespējami nodrošināt tirdzniecību visās iespējamajās platformās. Pāris plāno ziemas mēnešos, kad būs mierīgāks laiks, piestrādāt pie mājaslapas, stādu katalogu un citu tehnisku risinājumu sakārtošanas. Šogad esot izdevies piedalīties paziņu organizētā tirdziņā Jelgavas novadā, piedzīvojumu un iedvesmas vietā “Nākotnes parks”. Tā ir 50 hektāru plaša teritorija, kurā izvietojies gan seno lietu muzejs, gan ābeļdārzs. Tieši ābeļdārzā maijā noticis pasākums, kura bijis arī tirdziņš. Kaspars pastāsta, ka tur pircēji izrādījuši lielu interesi par “Karlīnes dārziem”. Pēc šī tirdziņa bijis jāformē piegāde uz Zemgales pusi, jo saņemti daudzi pasūtījumi gan rožu, gan citiem stādiem.

Daina priecājas par dārzniecības atrašanās vietu, jo nav tālu jābrauc pie, pašas vārdiem sakot, “viņas klana”, jo dārzkopes ģimene dzīvo Limbažu pusē. Tur vienmēr varot smelties spēku un atbalstu. Tur jau no mazām dienām apgūts, ka savējiem ir jāpalīdz, katram pieliekot roku dārza un lauku darbos. Kaspars gan uz Vidzemi pārcēlies pirms gadiem 20 no Dobeles puses, kur dzimis un audzis. Tur vēl arvien saimnieko viņa brālis.

Runājot par nākotni, Daina atzīst: “Mēs vēl esam jauni šajā jomā, ir pirmais gads. Vēl ir daudz, ko mācīties.” Tiesa, viņai lieti noderot Bulduru Teh­nikumā iegūtās zināšanas. Tur Daina mācījusies neklātienē jau pieaugušā vecumā un ir ļoti apmierināta ar apgūtajām prasmēm. Viņa pastāsta: “Atceros, bērnībā teicu, ka pieaugusi gribu būt dārzniece. Pēc tam šī doma izbālēja un pazuda, ieguvu izglītību pilnīgi citā jomā, bet jau pieaugušā vecumā sapratu, ka vēlme nodarboties ar dārzkopību nav pazudusi. Tā kā mācīties nekad nav par vēlu, iestājos Bulduru dārzkopības tehnikumā.”

Interesanti, ka dienā, kad notiek saruna ar “Druvu”, dārzniecībā ir ieradušies, Kaspara vārdiem sakot, “jaunie darbinieki” – tie ir skrējējpīļu mazuļi, kuru uzdevums būs cīnīties ar Spānijas kailgliemežiem.