Pils koris – skanīgākais mūsu rajonā, koru konkursā ticis to vidū, kuri piedalīsies dziesmu karos. Marika Austruma</b> desmit gadus ir kora diriģente, kad vajadzīgs, arī kormeistare, vokālā pedagoģe. Pirmssvētku saruna par kori, dziedāšanu un dzīvi.
– Tas pamats ir izdarīts – nokļūts Dziesmu svētku finālā. Tas ir sasniegums, un vēlreiz godam jāuzstājas. Lai varētu būt tajā kuplajā rožu pulkā kā roze, nevis gundega, tagad pamatīgi jāstrādā.
Konkursā iegūtie punkti ir tik ārkārtīgi blīvi. Jā, tagad mums ir septītais labākais rezultāts. Tas ir vienas uzstāšanās vērtējums. Tikpat labi dziesmu karā varam būt divdesmit ceturtie. Ne jau vieta svarīga, bet būt sarp labākajiem. Kā līdz tam tikt? Ja ir dziedātāju degsme, aizrautība, griba strādāt, panākt rezultātu. Ja dziedātāji negrib, diriģents nevar izdabūt emocijas. Pareizi notis pārsvarā nodzied visi, bet kāpēc viena kora dziedājums ir labāks, izpildījums iet vairāk pie sirds? Tās ir emocijas. Manas, koristu. Mēs, iestudējot dziesmu, uzburam ainas, iztēlē radām fotogrāfijas, lai tās vispirms uzrunā mūs pašus, tad to nododam klausītājiem. Ir vajadzīgs stāsts, jo katru, kaut trīs vārdu teikumu var pateikt tik dažādās intonācijās. Tā rodas interpretācijas. Daudz ko nosapņoju. Pēc mēģinājuma parasti miegs nenāk, galvā maisās visādas domas, tad atnāk īstais risinājums.
Konkursā Rēzeknē, kur guvām augsto vērtējumu, klausītāji mūs saprata. Tajā brīdī visas emocijas sakrita – mūsu un klausītāju. Noskaņojums, skaists laiks, skaistas dziesmas, pilsēta. Reti kad skatē sauc atkārtot dziesmu…
– Kas pašu piesaista Pils korim?
– Tas ir milzīgs darbs. Tā tikai šķiet, ka viss sanāk pats no sevis, ļoti jāstrādā. Dziedātāji ir ļoti prasīgi. Tas ir nepareizs priekšstats, ka Pils korī dzied tikai ar lielu atlasi izraudzīti dziedātāji. Traucē stāsts, ka Pils korī jau nevar tikt. Tā nav. Vīri lielākoties notis nepazīst. Arī man tas savulaik bija pārsteigums. Latvieši taču vispār labi dzied. Tā kā strādāju arī ar bērniem, zinu – dzied visi. Arī uz Pils kori atnākuši dziedātāji, kam balss skan, kā grib, bet ar laiku tā ieskanas, kā nākas.
No katra mēģinājuma koristam mājās jāaiziet gudrākam. Vai dzīves gudrākam, vai vokāli, vai jāiemācās jauna dziesma. Ja ne, tas ir veltīgi pavadīts laiks, atrauts ģimenei.
Pils korī man ir ļoti daudz draugu. Ar katru saistās kāds notikums, stāsts. Un tas pat ir interesanti, ka man uz mēģinājumiem jābrauc no Ogres. Valsts transporta sistēmas dēļ bieži vien vakaros mājās netieku.
– Kā var pagūt – darbs mūzikas skolā Ogrē, Rīgā korī ”Latvija”, vēl Cēsīs Pils koris?
– Redz, ka var. ”Latvijā” mēģinājumi ir līdz pusdienlaikam, pēcpusdienās esmu Ogrē mūzikas skolā un vakaros mājās vai Cēsīs. Ja ir koncerts, tad viss mainās. Trešdienas ir manas dienas, kad varu mierīgu sirdi pacelt cepuri un braukt uz Cēsīm, par māju gādā vīrs. Ja brālis mani nevadātu uz Cēsīm, izbraukāt nevarētu.
Visi darbi saistīti ar mūziku, bet katrā varu iejusties citā lomā. ”Latvijā” esmu viena no kolektīva, man jāklausa diriģentiem, skolā bērniem jācenšas iemācīt pēc iespējas vairāk. Tā ir pilnīgi cita pieeja nekā korī, kur viss atkarīgs no manis. Pirmo gadu Pils korī ir kormeistars Didzis Lielauss, arī viņš strādā valsts korī. Skatē diriģēja vienu no sarežģītākajām dziesmām. Korim tagad ir divas galvas. Viņš ir arī neaizstājams tenors.
– Pirms dziesmu kariem koris nopietni strādā.
– Koristi nāk padziedāt, balsi patrenēt, ja var atļauties izbrīvēt laiku. Tā kā vokālā pedagoga nav, strādāju pati.
Ikdienā nav laika mācīties, kā dabūt balsī nianses, izmēģināt, kā vieglāk dziedāt, kādai dziesmai grūtākās vietas individuāli izdziedāt. Kora priekšā neteikšu, ka kādam mute nepareizi vaļā, to izrunājam bez citu ausīm tuvumā. Dažreiz nešpetni izrunājos, pēc tam atkal nākas nogludināt. Koristi saprot, kāpēc brīžam esmu tāda.
Mēģinājumu apmeklējums ir vienkārši briesmīgs. Vienu trešdienu vieni, otru citi. Bet ko darīt, koristiem ir jāstrādā, arī mājās, ģimenē ir rūpes. Bet tā ir visur. Es jau tikai paburkšķu, jo priecājos par katru, kurš dzied korī. Nav jau, kā ”Kamēr”, kad Māris Sirmais bēdājās – uz uzņemšanu atnākuši tikai 70 dziedātgribētāji, tik maz, parasti bija ap 200.
– Pils koris dziesmu karos lepni pārstāvēs Cēsis.
– Ja godīgi, nav jau mums ko vilkt mugurā. Pašu šūtie linu bruncīši un blūzes. Zinu, ka daudziem kolektīviem ir jauni tērpi. Saprotu, ka diriģentam jāpiesaista nauda, varu jau kādu papīru vairāk uzrakstīt. Bet vai tad kora saimnieki
nezina, kas mums ir ko vilkt mugurā?
Viss tiek rēķināts – ļoti dārgs transports, ēdināšana. Bet mums vajag tās 15 minūtes pamēģināt universitātes aulā, un tās varam dabūt pirmdien, otrdien ir konkurss. Vislabāk, ja kolektīvs ir tāds pa vidu – ne labs, ne slikts – un plūst. Arī iepriekšējā reizē, kad piedalījāmies karos, radījām problēmas, jo ar mums bija citādi nekā ar pārējiem koriem. Tad gribas teikt – atvainojiet, ka tikām finālā.
Vai citu rajonu kolektīviem viss maksā lētāk?
Bet, kad dzirdu, ka svētku dalībniekiem arī jādod pašieguldījums, apmulstu. Dziesmu svētki vispār nevar notikt bez pašieguldījuma. Vai mēģinājumos pavadītais laiks nav pašieguldījums? Skates, kopmēģinājumi. Ja no Jaunpiebalgas brauc uz kopmēģinājumu, vai tas nav pašieguldījums? Diemžēl reti kad cilvēki izsaka savu viedokli. Māj tikai ar galvu, ka viss labi un jauki, kaut pēc tam runā pretējo.
– Kā sabiedrībā mainījusies attieksme pret kora mūziku?
– Patlaban, kad cilvēkiem tik ļoti patīk šovi, arī kora koncertā viņi grib ne tikai baudīt dziesmas, bet arī kaut ko redzēt. Pils korim Ziemassvētkos bija uzvedums ar ķekatām, rotaļām. Klausītājiem ļoti patika.
Latvieši ir jāaudzina. Meitai Gerdai ir tautastērps, viņa arī ies gājienā. Jāņos bija tautastērpā. Tā nepieciešamība latviešos jāsēdina iekšā, tad nebūs jāuztraucas par Dziesmu svētku pārmantojamību. Dziesmu svētkos taču runājam tikai par latvietību, tās melodijas un dziesmas ir latviskas. Latviskais mūsos ir, varbūt dziļāk paslēpts. Jārok ārā.
Vecpiebalgā pirms skates dziedājām. Klausītājiem patika. Viņi raudāja, smējās. Protams, uzrunā latviešu mūzika. Labāko Latvijas koru koncertu biļetes ir pārdotas. ”Kamēr…”, ”Saules dainām” biļešu nav. Amatiermākslas kori nevar sacensties ar kori ”Latvija”, radio kori, protams, tiem klausītāju vienmēr būs vairāk. Bet nedrīkst noniecināt pašdarbniekus, arī viņu mākslinieciskais sniegums un spējas ir augstas. Un klausītāji prasa aizvien augstāku kvalitāti. Ikdienā pakalpojumu līmenis aug, ja cilvēks maksā par koncertu, tad tam jābūt augstas raudzes. Ja prasi maksu, dod pretī kvalitatīvu preci. Uz koncertiem, kur kori viens ar otru sadziedas, klausītāji nenāk. Ar afišā uzrakstīto, ka būs koncerts, cilvēki nenāks. Vajag klāt kādu ēsmu, lai viņus izrautu no mājas.
– Katra diriģenta sapnis ir būt virsdiriģentam?
– Nē. Katra diriģenta sapnis ir izjust neaprakstāma sajūtu – mirkli, kad esi drusciņ Dievs. Šī sajūta mēdz atnākt parastā mēģinājumā, kad ir sasniegts punkts un visi dziedātāji ir uz viena viļņa kā laba mīkla, no kuras var cept vislabāko maizi. Tad var pamāt ar pirkstu. Skan. Līdz tam mirklim tu ej, ej, paiet piecpadsmit, trīsdesmit mēģinājumi… Pieļauju, ka virsdiriģentam varētu būt līdzīgas izjūtas. Cēsu 800 gadē baznīcā bija garīgās mūzikas koncerts, dziedāja pieci kori. Kas par skaņu! Un saproti,
viss notiek no tava mājiena. Tādu lādiņu saņem! Un gadu vari būt mierīgs. Ja katru reizi tā būtu, emocionāli būtu par grūtu.
– Kuri virsdiriģenti pelna vislielāko apbrīnu?
– Var apbrīnot Māri Sirmo. Šie ir viņa Dziesmu svētki. Var vienam patikt, otram ne. Nekad tik daudziem tūkstošiem pa prātam neizdarīsi. Vienam korim dziesmas par vieglām, citam par grūtām. Māra Sirmā darbaspējas ir milzīgas. Bet… viņam mājās nevienam nav jāgatavo vakariņas. Paskatieties, kas vada korus, kam ir augstākais vērtējums skatēs. Tas darbs prasa milzīgu spēku un arī kaut nedaudz pašnoliegšanu. Jāstrādā daudz vairāk, nekā par to samaksā.
Ne jau virsdiriģenti ir tie, kuri labāk diriģē. Viņi ir personības, kas ar savu dzīves dzīvošanu, gudrību spēj uzturēt garu.
– Kāds ir labs diriģents? Kāda ir attieksme pret diriģentiem? – Diriģentam gluži vienkārši jābūt labam cilvēkam. Lai koristi gribētu pie tevis nākt, uz tevi skatīties un tevī klausīties, jāspēj aizraut. Un ļoti daudz jāzina. Kā vari runāt par atklāsmēm mūzikā, ja nezini vēsturi? Šodien viss notiek ātri. Koristiem patīk, ka strādā ātri, ātri iemācās dziesmu, ātri uzstājas. Man dziesmu kariem jāsagatavo viens koris, bet Jānim Zirnim trīs.
Reiz Cēsīs vakarā pēc mēģinājuma braucu ar taksometru. Šoferis jautāja, kur tad tik vēlu braucot. Kad pateicu, ka no darba un mans darbs ir kora diriģēšana, bremze bija grīdā un atskanēja pārsteigums: ”Ko, tas ir darbs? Tu gribi teikt, ka tev par to maksā?” Kad sociālajiem nesu slimības lapu, darbiniece izlasīja, ka strādāju trijos darbos. Viņa atvainojās un kautrīgi pavaicāja: ”Bet ko jūs tajos darbos darāt?” Atbildēju, ka vienā diriģēju, vienā dziedu, trešā mācu dziedāt. Un tādu jautājumu man uzdeva
valsts iestādē! Profesiju katalogā diriģenta nav. Kordiriģentu asociācija to cenšas panākt, ir taču Dziesmusvētku likums. Tagad viss atkarīgs no pašvaldību labvēlības. Tas būtu brīnišķīgi – diriģēt vienu kori. Tā ir sūtība, būt diriģentam. Kā naudas darbu to strādāt nevar.
Cik reižu neesmu gribējusi atteikties, tad saņemu emociju devu un turpinu.
– Kādas ieceres pēc Dziesmu svētkiem?
– Pēc Dziesmu svētkiem man ir tieši četras dienas, kad visos darbos ir atvaļinājums. Tad sāksies darbs valsts korī. Kādu brīdi Cēsīs nebūšu.
Komentāri