Kārļa Skalbes muzejā “Saulrietos”, lai runātu par Kārli Skalbi, bija sanācis kupls interesentu pulks. Literāri muzikālajam vakaram bija dots nosaukums “Skalbes, Austriņa un Kuzmina sadraudzības vakars”.
Tā bija informācijas, domapmaiņas piesātināta rakstnieka Svena Kuzmina šovasar iznākušās grāmatas “Skaistums un nemiers” atvēršana. Tajā par K. Skalbi jaunībā. Kāds viņš bija, kāds laiks, kurā tika ierauts, kāda radošā sabiedrība, kā ideālus samērot ar ikdienu – atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklēja gan pats rakstnieks, gan domubiedri rakstnieki Ilze Jansone, Andris Akmeņtiņš un dzejnieks Toms Treibergs. Bet Piebalgā nevar nerunāt par Antonu Austriņu, K.Skalbes draugu, kuru A.Akmentiņš savukārt iepazinis, rakstot “Meklējot Ezeriņu”, grāmatu par rakstnieku Jāni Ezeriņu.
S.Kuzmins uzsvēra, ka tiks runāts par K.Skalbi, nepieminot ne “Kaķīša dzirnavas”, ne “Mazās piezīmes”, jo tie vēl nav uzrakstīti. Rakstnieks atzina, ka nav bijis viegli aizmirst, kas K.Skalbe ir nākamajos gadu desmitos.
Grāmatā ir par K.Skalbi, kad viņš 16 gadu vecumā uzsāk savas kolportiera gaitas, tad 1905. gada revolūcija un tās atskaņas. Desmitgade ap 1905. gadu ir laiks, par kuru vēl tagad daudz nezināma. Kārlis metas dzīves mutulī, raksta pantus, tiekas ar draugiem, piekrīt kreisajām idejām. Tie ir aptuveni desmit ārkārtīgi piesātināti, trauksmaini un droši vien arī ļoti nozīmīgi gadi, kas veido rakstnieku. K.Skalbe bija aizrāvies ar revolucionārajām idejām, jo latvieši ir diezgan kreisi noskaņoti, pats arī iesaistās proklamāciju un brošūru izplatīšanā, pagrīdnieku kustībā, tiek arī vajāts. “Skaistums un nemiers” bija preses izdevums, kurā Skalbe darbojās 20. gadsimta sākumā, un ir S.Kuzmina romāna nosaukums.
“Kas veidoja rakstnieku, dzejnieku K.Skalbi? Kaut kas viņā mazliet snauda, viņš bija jauns, kvēlu sirdi, bet pamatīgums, kas ņemts no Piebalgas, gruzdēja. Nedomāju, ka pēkšņi kas notika, vienkārši dzīve mainījās un viņš līdzi,” viedokli pauda Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāja Līva Grudule, bet I.Jansone atzina, ka K Skalbi vērtē kā steidzīgu domātāju, kura raksturīga īpašība ir izspēlēt lasītājam kādu jautājumu, bet nedot atbildi, mudināt to meklēt pašam.
S.Kuzmins atgādināja, ka ģimene, bērni mainīja dzīvi, dzejnieks nonāca cietumā un mēģināja izkārtot vietu Cēsīs, kur labāki apstākļi, nevis Rīgas centrālcietumā, bet vēstulē – nu un tad, ka uz brīdi uzlabošu savus apstākļus. Rakstnieks to raksturo kā atteikšanos, atbrīvošanos no cerībām, no dvēseles rosmes.
Sadraudzības vakarā I.Jansone, T.Treibergs un S.Kuzmins lasīja K.Skalbes laikabiedru rakstīto, vēstījumus un vērtējumus par piebaldzēnu. Tajos atklājās ne tikai jaunais literāts, viņa veidošanās, arī laikmets. A.Akmentiņš vērtēja, ka K.Skalbe, rakstīdams avīžu ievadrakstus, mācēja pateikt domu esenci, – tauta, ar mums notiek tā. “Mūsdienās to neizlasīt, tādu ievadrakstu vairs vispār nav. Kārlim arī godīgi pateica, ka var jau būt, ka mūsu satraukuma laiku kāds beigās izskaidros,” teica A.Akmentiņš.
Sarunas par K.Skalbi, S.Kuzmina romānu bija kā ieskats latviešu literatūras vēsturē, laikā, kad bija jāuzdrošinās, jāļaujas straumei un jāprot tajā izdzīvot.
Vakara klausītāji izteica savas domas, arī interesējās, kāpēc K.Skalbes dzīvē šis laiks tik būtisks. S.Kuzmins skaidroja, ka rakstnieks pats jau savu tālāko dzīvi ir uzrakstījis, par viņa sievu Lizeti – rakstniece Inguna Bauere, bet par jaunību datu nav daudz.
“Man K.Skalbe asociējas ar mieru un fundamentu. Varbūt tā mudina domāt viņa vārdi “Tēvzemei un brīvībai” Brīvības piemineklī. Personīgo dzīves notikumu maiņa, bēguļošana, arī, neskatoties uz sadzīvi, viņš spēja saglabāt interesi vienot, saliedēt latviešus un dot jaunus apvāršņus. Viņš bija kā fundaments sadzīves viļņos,” sacīja T.Treibergs.
Komentāri