Pacietīgi un droši. Puzuru meistars Andris Roze māca, kā savienot salmu gabaliņus, lai izveidotos rombs, tad vēl un vēl, un iznāks liels puzurs. FOTO: Sarmīte Feldmane
Mājas rotāšanai Ziemassvētkiem padomu netrūkst. Lai cik dažādas ir iespējas, ne vienā vien ģimenē svētku sajūtu telpās rada pašu gatavoti puzuri. Kā pie tādiem tikt, daudzviet rīko meistarklases. Interesentu iemācīties netrūkst.
Drabešu Amatu mājā, kad ierodas “Druva”, meistars Andris Roze kārtējā nodarbībā rāda un skaidro, kā sagriezt salmiņus, kā izvērt diegu, ja kļūda, jāvērtē, vai to var labot, vai tomēr jāsāk no sākuma.
Uz grīdas materiālu kaudzē niedres, auzas, rudzi, smilgas. “Kad brauc gar nepļautām ceļmalām,tur aug garas smilgas, stingras, kad notīra, zeltainas. Skaisti mirdz puzurī,” stāsta Andris un uzsver: “Ja materiāli laikus sagatavoti un turēti telpā, tie ir izkaltuši, pirms sagriezt mazos gabaliņos, jāsaslapina, citādi, verot diegu, var ieplīst.”
Mācekļi klusēdami griež stiebrus, rīkojas ar adatu, diegu, un veidojas rombi. Meistars stāsta par puzuriem, vienlaikus uzmanīdams, lai kāds salmiņš netiek piestiprināts nevietā. Arī nodarbību dalībnieki vērtē, ka svarīgākais ir saprast formulu, kā darīt. Meistars gan brīdina, ka, izgatavojot dažus mazus puzurus, prasme vēl nebūs rokā.
“Senči rijā izkūla labību, varēja tikt pie salmiem, kad vajadzēja. Nesaprotu, kāpēc ir iesēdusies doma, ka uz katriem Ziemassvētkiem gatavoja jaunu puzuri. To izmantoja ne tikai Ziemassvētkos, arī kāzās, bērēs, kristībās. Lieldienās puzuru papildināja ar izpūstu olu čaumalām, spalvām. Ar dzīpariem tos nerotāja, jo dzija bija dārga manta. Ziemā puzurī var iekārt kādu ābolu, čiekuru,” skaidro puzuru meistars un pastāsta, ka lasīts, kā pirms kāzām meitas gājušas uz kaimiņiem aizņemties puzurus. Jo vairāk, jo lielāki godi. Pēc svētkiem tos noņēma, uznesa bēniņos un glabāja.
“Puzura pagatavošana prasa daudz laika. Pirmajā gadā var izgatavot mazu, nākamajos aizvien likt klāt. Lielie puzuri, par kuriem stāsta, noteikti ir vairāku gadu darbs,” pārdomās dalās Andris un piebilst, ka par puzuriem nav daudz aprakstu, tie nav daudz pētīti.
A.Roze arī atzīst, ka katram meistaram ir kādi knifi un formulas, lai jāsien iespējami mazāk mezglu, tad puzurs brīvāk kustas. Lielākais puzurs, ko pats izgatavojis, bijis izstādei Turaidā, modeli izstrādājis arhitekts. Tas bijis no caurulēm, trīs metrus augsts. Un griezās.
Tiek uzskatīts, ka puzurs griežas mājā, kur ir dzīvība un labvēlīga vide. Atrodoties kustībā, tas savāc slikto enerģiju un attīra telpu. Ir ticējums, ka dažādu svētku laikā puzuri pasargāja māju no ļauniem gariem, raganām. “Ja telpā ir cilvēks, kaut neliela gaisa plūsma, puzurs griežas, jo tas ir viegls. Tas var negriezties, ja istabā neviens nedzīvo, tā netiek apsildīta, nav vēja pūsmas,” skaidro meistars un uzsver, ka puzurs ir matemātika, fizika.
Kristīna no Liepas atklāj, ka nekad nav gatavojusi puzurus un atbraukusi uz Amatu māju, lai pamēģinātu. “Zīmējums ir zīmējums, kaut tajā izklāstīts, kā darīt, daudz labāk, ja parāda, pie kura stūra kurš salmiņš jāpiesien, cik garš diegs vajadzīgs,” saka Kristīna, bet Natālija no Drustiem atklāj, ka rokdarbi atvaira sliktas un skumjas domas. “Tu ķibinies, un iestājas miers. Tas ir kas maģisks, bet līdz tam jāizaug,” teic Natālija un piebilst, ka Cēsīs Seno rotu kalvē iemācījusies siet ķistus.
Turpat kaimiņos, Āraišu ezerpils tūrisma centrā, neviens nepaiet garām Sandras Lejietes gatavotajiem puzuriem. Viņa pārsteigusi kolēģus un priecē apmeklētājus. “Kad radās ideja, ka varētu pamēģināt, izdomāju, ka izmantošu ugunspuķes. Tās tepat pļavās savāktas un ļoti labi izskatās, ir arī stipras,” atklāj Sandra. Daži vērtē, ka ugunspuķu puzurs noteikti ir smags un tas negriežas. Sandra atklāj, ka tas mierā nestāv.
Senatnē latviešiem puzuri atainoja pasaules modeli, tie bija sakārtota Visuma simbols ar maģisku iedarbību. Tas, kas sevī kaut ko slēpj, vienmēr saistās ar noslēpumiem. Ziemassvētku laiks taču arī tāds ir. q
