Vakar pusaudžu rehabilitācijas kolektīvā “Saulrīti” bija svētki, jo dienu iepriekš tika sagaidīti ciemiņi – līdzīgu problēmu vienaudži no Norvēģijas un viņu audzinātāji. Skandināvijas viesus Straupes pagastā gaidīja ierodamies kā pusaudži, tā rehabilitācijas kolektīva darbinieki.
Pieaugušie Norvēģijas kolēģus no rehabilitācijas centra “Fossum” jau sen pieņem kā draugus. Tie ir cilvēki, kuri darbu ar neceļos nonākušiem pusaudžiem ikdienā uztver kā misiju. Pusaudži, kuri kolektīvā “Saulrīti” iekļāvušies, lai rehabilitāciju no atkarības vielām saņemtu gada vai pusotra gada laikā, jau zina, ka Norvēģijas ciemiņu ierašanās saistīsies gan ar darbu “Saulrītu” māju remontēšanā, gan ar sarunām, draudzēšanos un izbraukumiem uz Cēsīm, uz slēpošanas kalnu un citur.
“Fossum” kolektīva pusaudžiem brauciens uz Latviju un reizē konkrēti paveicams darbs senas ēkas labiekārtošanā, kur izvietoti “Saulrīti”, ir sava veida rehabilitācijas pasākums. Nereti norvēģu pusaudži, kas no visas valsts saplūst “Fossum” centrā, ieslīgšanu atkarībās un cīņu ar tām pamato ar nelabvēlīgiem apstākļiem Norvēģijā. Brauciens uz Latviju un nokļūšana neuzpucētā lauku vidē, pieticīgi iekārtotā mājā, kur apmeties “Saulrītu” kolektīvs, ar atkarībām sirgstošajiem pusaudžiem no augsti attīstītās Norvēģijas atver acis. Viņu audzinātājiem vēlāk būs vieglāk strādāt, pamatot, ka ne jau zeme, kur tu dzīvo, bet pats esi atbildīgs par to, lai tiktu vaļā no atkarībām.
Pieaugušie kā no Norvēģijas, tā Latvijas ciemošanās dienās pusaudžiem gādā par praktiska darba uzdevumu. “Saulrītu” vadītāja Arta Bebre vakar “Druvu” iepazīstināja ar to dzīvojamo istabu zēniem, kurā notiks remontdarbi, papildinot to ar sanitāro telpu. Tad audzēkņi, kas šeit dzīvo rehabilitācijas kursa laikā, varēs mazgāties, neizejot pa savas dzīvojamās istabas durvīm. Norvēģijas draugi šo ideju atbalsta kā finansiāli, tā ar praktisku darbību remonta veikšanā. Kopā būšana un darbs saliedē. Brīdis, kad Norvēģijas pusaudžiem jādodas atkaļ uz savu zemi, ir skumjš kā aizbraucējiem, tā palicējiem “Saulrītos”, jo iepazītās draudzības jūtas ir tik jaukas.
Būs 25 gadi, kopš Straupes pagastā, valsts SIA “Straupes narkoloģiskā slimnīca” paspārnē, ir pusaudžu rehabilitācijas kolektīvs “Saulrīti”. Tajā pusaudži, vecāku vai bērnu nama darbinieku atvesti, kādu laiku dzīvo kolektīvā. Pati mājvieta atrodas ārpus sabiedriskiem centriem un pilsētām, te nav ne pulcēšanās, ne burzmas, ne tirgotāju, pie kuriem dabūjamas cigaretes un alkohols. Pusaudži distancējas no apstākļiem, kuros viņi slīguši, “Saulrītos” cenšas skaļi atzīt savu atkarību un stiprināt vēlmi tikt vaļā no alkohola vai narkotisko un psihoaktīvo vielu lietošanas. Viņiem tobrīd līdzās nav vecāku, bet ir audzinātāji, psihologs, sociālais darbinieks. Speciālistu komandā ir cilvēki ar augstāko izglītību un dzīves pieredzi. Ik pa laikam darbinieku komandai pievienojas kāds jaunietis, kurš ir tik līdzīga vecuma, bet jau var būt piemērs. Ritai Martinovai ir tikai 18 gadi, bet viņa jau tagad aicināta strādāt “Saulrītos” kā audzinātāja palīgs, vispirms darba likumdošanas paredzētajā kārtībā izturot pārbaudes laiku.
SIA “Straupes narkoloģiskā slimnīca” valdes priekšsēdētājs Pēteris Kuprēvičs rūpēs par pusaudžu rehabilitācijas kolektīva “Saulrīti” darbības nodrošināšanu, finansējumu darbiniekiem ir bažīgs – cik gan ilgi Labklājības ministrija pusaudžu rehabilitāciju pielīdzinās ražošanai. Uz rehabilitācijas iestādi joprojām tiek attiecināti iepirkumu konkursi, kādos startē celtniecības uzņēmumi, lai saņemtu valsts vai pašvaldības finansējumu. Iepirkuma konkursā joprojām svarīgs ir tas, kurš lētāk “uzcels” pusaudžus no atkarības purva, kurā tie slīguši.
Arta Bebre, “Saulrītu” vadītāja, uzsver: “Darbinieki, kas šeit esam, nestrādājam naudas dēļ, jo iestāde nevar samaksāt par to entuziasmu un idejām, ar kādām strādājam.” Viņa piebilst, ka, par laimi, ir cilvēki, kas atbalsta centienus uzlabot pusaudžu dzīvi un viņu sapratni par pareizu lietu kārtību. Tie ir Norvēģijas draugi ar 35 gadu pieredzi, kā atklāt pusaudžu vidū narkomānus, izveidot interesi kādu laiku padzīvot rehabilitācijas centrā un no tā nebēgt prom, jo neviens nav ieslēgts. Norvēģijas draugi mācījuši, kā veidot pusaudžos vēlmi dzīvot bez atkarībām. “Saulrītu” darbinieki ir pateicīgi ikvienam, kurš Latvijā atbalstītu šo ne visai vieglo misiju. Rehabilitācijas kolektīva darbinieki šobrīd ir ļoti pateicīgi vietējam policistam Vilnim Dvinskim. Viņš, būdams amatpersona, ne tikai palīdz darbiniekiem, ja jārisina problēmsituācijas, kādas izraisījuši pusaudži. Policijas Cēsu iecirkņa inspektors Pārgaujas pusē sācis ierasties “Saulrītos” arī bez dramatiska iemesla, bet tāpēc, lai sarunātos ar pusaudžiem, apvaicātos par viņu domām un problēmām. Tādējādi pusaudži redz policistā ne tikai bargu likumsargu, ar kādiem jau saskārušies, pārkāpjot likumus, bet arī atbildīgu cilvēku, kuru vērts uzklausīt.
Komentāri