Kaivēniete Velga Buraka:
-Pagastā aptiekas nav. Ja nepieciešamas zāles, braucam uz Taureni (turp un atpakaļ apmēram 30 kilometri) vai Cēsīm (turp un atpakaļ nepilni 100 kilometri). Taču prātīgam kaivēnietim zāles sagādātas jau laikus un mājas aptieciņā atrodas viss nepieciešamais. Izveidojusies arī sistēma, ka no rīta pagasta ļaudis, kuri netiek uz Cēsīm, atnes kādam no pašvaldības darbiniekiem medikamentu receptes, un tas, kurš brauc uz Cēsīm, vajadzīgo atved. Kaivē mums nav ne ģimenes ārsta, ne māsiņas. Ģimenes ārsts pagastā pieņem trīs reizes mēnesī. Ja saslimstam, ārstējamies paši. Sliktākajā gadījumā zvanām ārstam, kurš atbrauc mājas vizītē. Taču mēs šai situācijai esam pielāgojušies, lai arī gribētos normālus medicīnas pakalpojumus pagastā, saprotam, ka tas nevienam nav izdevīgi. Kaivē no visiem rajona pagastiem ir mazākais iedzīvotāju skaits. Taču skaidrs, ka tiem 93 pensionāriem, kuri dzīvo Kaivē, ārsts būtu vajadzīgs daudz biežāk nekā pāris reižu mēnesī. Dzērbeniete Anna Sīle:
-Pagasta aptiekā neesmu bijusi ļoti sen, bet tas skaidrojams ar to, ka no Kleķeriem jeb Dzērbenes pienotavas, kur dzīvoju, uz Taureni aizbraukt ir vieglāk. Turklāt bieži sanāk braukt uz Cēsīm, kur arī nepieciešamos medikamentus iegādājos. Skujeniete Teiksma Riekstiņa:
-Aptieka strādā reizi nedēļā, un cenšamies vispār neslimot. Taču, ja gadās sasirgt, domājam, kā tikt līdz Cēsīm vai Taurenei. Ja kāds uz to pusi brauc, iedodam recepti, lai medikamentus atved. Dakteris pagastā pieņem trīs reizes nedēļā. Varētu vēlēties, lai arī šajās visās dienās aptieka strādātu. Bet patiesībā esam samierinājušies ar situāciju, kāda ir. Laukos cilvēki pieraduši dzīvot citādāk nekā pilsētnieki. Mums visi pakalpojumi pie sāna neatrodas. Kad algas dienā saņemam naudu, aizejam uz aptieku un sapērkamies dažādas bezrecep-
šu zāles un ar tām arī paši ārstējam saaukstēšanos, klepu vai ko citu. Turklāt laukos katrai ģimenei mājas aptieciņā nepieciešamākais atrodams.
