Pieaugušie arvien biežāk atklāj – lai kļūtu par labiem vecākiem, nepietiek tikai ar pagātnes pieredzi, ar to pieredzi, ko bērnu audzināšanā nodevuši paša vecāki. Lai kļūtu par mūsdienīgiem vecākiem, atliek mācīties, uzņemt daudz jaunas informācijas, atzīt audzināšanas kļūdas, ja tādas bijušas, citādi jaunās paaudzes cieņu nenoturēt.
„Mani novērojumi liecina, ka bērnu audzināšanā ar pieredzi, kas aizgūta no mammas, sen vairs nepietiek. Vai kādreiz ģimenes saskārās ar datorproblēmām? Nē. Bet tagad tādas pastāv, un tās ignorēt, atsaucoties, ka mūsu skolas laikā neviens datoru nepazina, būtu galīgi aplam,” secinājusi Vaives pagasta sociālā darbiniece Marija Dzalbe. Darbā, kas ikdienā saistīts ar īsākām vai garākām pārrunām par ģimeņu attieksmi bērnu audzināšanā, M. Dzalbe ievērojusi kādu izteiktu tendenci: „Vecāki baidās kļūdīties . Viņi domā, ka pieaugušajiem attiecībās ar bērniem nepieklājas atzīt kļūdas, jo tad kādu var noturēt par muļķi. Bet kā gan mēs parasti mēdzam nonākt pie pareizajiem risinājumiem? Tikai caur šaubu un atziņu ceļu un, protams, kļūdām.” Pieaugušo prestižam tā nekaitē kļūdu atzīšana, kā to uzstājīga noliegšana vai ignorēšana.
„Skolotāji arī baidās kļūdīties, nav viegli savas kļūdas atzīt, tas jāmācās,” vērtē Līvu pamatskolas direktore Antra Gabranova. Viņa ne reizi vien nonākusi pie secinājuma, ka kļūdu atzīšana tik sarežģītajam un
delikātajam audzināšanas procesam ļauj virzīties uz priekšu. „Tagad dzird sakām, ka skolas konkurences iespaidā baidās atklāti runāt par audzināšanu, arī par neveiksmēm, jo uzskata, ka kļūdu vai problēmu atzīšana kaitēs vispārējam prestižam. Mēs pēdējo septiņu gadu laikā, kopš izdevies audzināšanā daudz ko panākt sadarbībā ar skolēnu vecākiem, esam arī iemācījušies neslēpties no sabiedrības. Domāju, ka atklātības dēļ skolas prestižs nekādā gadījumā nav cietis.”
Vaives pagastā ir divas skolas. Audzēkņu skaits tajās sasniedz tikai simtu. Valsts politika nav diez cik labvēlīgi noskaņota pret šādu nelielu skolu perspektīvām. Taču pedagogi, bērnu vecāki, pagasta deputāti, arī cēsnieku ģimenes, kuras izmanto piepilsētas skolas pakalpojumus, atzīst, ka nelielos skolas kolektīvos bērnu audzināšanā ir zināmas priekšrocības. „Bērni aug tik dažādi, un ne visi ir piemēroti mācībām lielās klasēs, kur apvienoti gandrīz 30 audzēkņi,” uzsver direktore. „Daļa alkst lielākas uzmanības – kā pedagogu, audzinātāju, tā vecāku. Ja saskaņa starp pieaugušajiem izveidojas – vienādas prasības bērnam izvirza kā vecāki, tā skolotāji, tad audzināšanas rezultāti ir ļoti veiksmīgi. Pamatskolas vecākajās klasēs, kad bērni ir visai spurainā vecumā, var izlabot ģimenē vai skolā pieļautās audzināšanas kļūdas.”
Taču audzināšanas stāsti ar labām beigām nerodas tik viegli. Pieaugušajiem nākas piedzīvot arī rūgtumu, gaužas asaras, pārdzīvot savu rīcību un bērna tiešumu: „Mamma, nemelo man!”, ja kļūdu tā negribas atzīt.
Komentāri