Biedrība “Cēsu pensionāri” nākamajā nedēļā atzīmēs savas darbības piecpadsmitgadi. Biedrībā jau apvienojušies 270 mūspuses cilvēku, kuri vēlas vecumdienas pavadīt, iesaistoties sabiedriskā rosībā.
Teicienu: “Nepalikt četrās sienās!” ierasti saista ar cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības, bet pensijas vecuma ļaudis, kas necieš vientulību, ir pārliecināti, ka šos vārdus droši var attiecināt uz katru, kurš vairs neatrodas darba tirgū, kuram bērni izauguši, devušies prom uz ārvalstīm, kuram blakus vairs nav otra tuva cilvēka un māsa vai brālis dzīvo Latvijas citā malā.
Tieši tāpēc, lai vienīgais draugs nebūtu kaķis, suns vai televizors, uzņēmīgie pensionāri kaļ kopīgus plānus, kā interesantāku padarīt ikdienu. Talkas, vingrošana, dejas, nūjošana, aušana, lekcijas, modernu rokdarbu apgūšana ir tikai daļa no nodarbībām, kurās piedalās biedrības “Cēsu pensionāri” biedri. Vēl viņi dodas ekskursijās, reizi no reizes apmeklē teātrus un koncertus. Un replikai: “Tad jau pensionāru dzīve nemaz nav tik slikta!” viņiem ir dažādas atbildes. “Pensionāri ir iemācījušies dzīvot taupīgi. Uz komunālo maksājumu rēķina nevar ietaupīt, pārsvarā naudiņu taupām, pērkot mazāk pārtikas. Domāju, ka tā dara daudzi no mūsējiem, lai aizbrauktu uz teātri. Daudzi saka, ka šomēnes izrādi nevarēs atļauties, bet nākamajā mēnesī noteikti. Krāj un sakrāj,” tā Stefānija Goļikova, kas biedrībā darbojas jau sešus gadus. Līdzīgi spriež arī citi pensionāri, sakot, ka bieži vien dalījums – laba, slikta dzīve – ir atkarīgs no paša cilvēka rakstura, uzskatiem un pielāgošanās spējām laikam. “Es nezinu, man viss ir labi. Biedrībā varam sanākt kopā, daudz jauna uzzinu, vēl iemācos. Nav dzīvei nekādas vainas,” tā Eduards Kalniņš, bet Lūcija Gruzde atcerējās, ka arī padomju gados cilvēkiem nav klājies viegli. “Tagad māmiņas vismaz gadu var ar bērniņu pabūt mājās, auklēt. Kad auga mūsu bērni, tas bija ļauts vien pusotru mēnesi, tad bija jāatgriežas darbā. Arī nebija viegli,” tā Lūcijas kundze. Vēl pensionāri sprieda, ka jauniem cilvēkiem pats svarīgākais, lai būtu darbs, vecajiem, lai nejustos vieni un atrastu, kā sevi nodarbināt, būt vajadzīgiem, bet sabiedrībai kopumā esot svarīgi būt saprotošākai, iecietīgākai, labestīgākai.
Ar Cēsu pensionāriem runājām Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, taču garās diskusijās par politiku viņi nevēlējās iesaistīties. “Pašiem tāpat būs jādomā, kā dzīvot. Jaunajiem un vecajiem,” noteica Stefānija, bet Jānis Sērmaukšs gan bija pārliecināts, ka valdība pensionārus nenovērtē.
“Pensionāri valstī ir vismaz trešā daļa iedzīvotāju. Viņus uzskata par necilvēkiem. Valsts šos cilvēkus nesaprot un pensionāriem nepalīdz,” tā Jānis Sērmaukšs. Kungam tiešas atbildes, kā pensionāriem nodarīts pāri, nebija, bet notiekošo viņš vērtēja kontekstā. “Tūkstošiem bērnu ir ārzemēs, tas valdību nesatrauc. Es ar bērniem, mazbērniem varu sazināties internetā. Runāju, kad viņi ir Norvēģijā, Portugālē, bet blakus šo cilvēku vairs nav,” tā Jānis un piekrita, ka šādas pārmaiņas Latvijā viņš neatbalsta un nesaprot. Te gan jāpiebilst, ka piecpadsmit gadu darbības laikā arī pati pensionāru biedrība mainījusies. Ja pirms gadiem desmit tās biedri aktīvi iesaistījušies sociālajā darbā, iedzīvotāju, kaimiņu aprūpēšanā, biedrības darbam arī saņemts Cēsu pašvaldības finansiāls atbalsts, tad pēdējo piecu gadu laikā vajadzīgas idejas vajadzējis rakstīt projektu saturā un bieži saņemts finansējums, reizēm arī pašvaldības, sociālo ieceru realizēšanai. Pēdējais lielākais projekts, kura laikā pensionāri apguvuši daudz jauna, ir realizēts, sadarbojoties vairākām nevalstiskajām organizācijām. Pensionāri mācījušies dažādus modernus rokdarbus- pērļošanu, tapošanu.
Līvija Harju sarunā vairākkārt uzsvēra, ka visa mūža garumā ir svarīgi mācīties. Uzzinot jauno, paplašinās redzesloks, bet satikšanās ar interesantiem cilvēkiem emocionāli uzlādē.
“Jau ilgāk nekā gadu mūsu pensionāri dara labos darbus. Brīvprātīgi mēs strādājam Cēsu Izstāžu namā kā zāļu uzraugi. Viena lieta ir darbs, otra, ka paši gūstam baudu no redzētā un sarunām,” tā Līvijas kundze. Vēl pamatīgs labais darbs ir savstarpējais un citu iedzīvotāju atbalsts, organizējot mantu placi. Proti, divas reizes mēnesī Gaujas ielā 56 darbojas šis labdarības pasākums, kad iespējams mainīt dažādas sadzīvē noderīgas lietas, arī apģērbu, vai vienkārši to atnest un atdāvināt, lai tiek kādam, kam vairāk vajadzīgs.
“Šī lieta iegājās un ir saglabājama. Viens pastāstīja otram, un šis “tirgus” ir izdevies,” tā Lūcija Gruzde.
Lielā 15 gadu darba balle Cēsu pensionāru biedrībai būs 1. oktobrī. Visi atskatīsies uz padarīto un kals nākotnes plānus, jo biedrības dalībnieki ir pārliecināti, ka kopā būšana un kopā darīšana tagad ir svarīgāka nekā jelkad agrāk. Ilze Kalniņa
Komentāri